..par bailēm, saprātu, zobenu & pienākumu I..
Ja nu sagadās tā, ka rīta pusē, jau atverot acis, nākas konstatēt - sajūtas nav tādas, kādas gribētos, tad tas nozīmē, ka nepieciešams veikt visaptverošu "personiskās operētājsistēmas" skenēšanu, atzīmējot arī tādu opciju kā "scan hidden and system files". Nu tātad.. Darbiņš sākas ar iepriekšējo darbības sesiju logfailu analīzi. Sistēma "goldingietis", OS pamatversija no 1981.gada. Darbībā samērā stabila un uzticama, tomēr pie dažu faktoru sakritības iespējama pamatīga uzkāršanās ar visām no tā izrietošajām sekām. Kardinālākie uzlabojumi - 2001.gada Service Pack 1 "Sense and Sensuality", pēc kuras ieviešanas atzīmējams būtisks regulāru un ciklisku pašdestrukcijas tieksmju pieaugums. To novēršanas nolūkā tikai 2005.gadā instalēta Service Pack 2 "Ego and Egocentricity". Plus visam vēl neskaitāmi sīkāki un mazāk būtiski uzlabojumi, kuru uzskaitē pat man pašam nāktos nomaldīties un aplauzt kaklu.
Tā. Un te jau ir potenciālais sliktās pašsajūtas cēlonis, šis konflikts starp abām "servispakām". Jā, pie Velna, tepat arī būtu iespējams likt punktu un beigt velna dzīšanu. Kā gan es varēju TIK ilgi ignorēt to, ka patiesībā nav iespējama šādu "servispaku" savietojamība vienas sistēmas ietvaros. Bet es šķietu tik ļoti atšķirīgs, dīvains un citiem neizprotams, ka arī pats sev esmu pieļāvis, ka varbūt, iespējams, pieļaujams izspēlēt savā dzīvē arī šādu situāciju un tomēr palikt uzvarētājam un ieguvējam. Tikai vai ieguvumi sedz zaudējumus? Un kā tas ietekmē visas sistēmas summāro veiktspēju? Tas jau atkal ir jautājums bez atbildes, kuru varu izkliegt visos vējos, bet atbilde kā vienmēr būs jārod atkal vien pašam. Un arī atkal pēc nebeidzamo kļūdu un mēģinājumu metodes; metodes, pat kurā arī vēl gribu būt ieguvējs un nepieļaut neveiksmes. Jo katra kļūda ir neveiksme un neveiksmes nedrīkst pieļaut. Tās nav pieļaujamas, jo tādā gadījumā zaudēšu pašcieņu arī savās acīs.
Lūk, te nu es arī esmu "atlidojis" un vēl pie tam "nosēdies" tik pamatīgā purvā, ka pat nezinu uz kuru pusi doties, lai pēc iespējas nesāpīgāk un ātrāk tiktu līdz krastam. Nu vienā vārdā - BAILES. Ar lielajiem burtiem. Es tik ļoti baidos kļūdīties un pieļaut neveiksmes, sajūtot tām sekojošās sāpes.. Tādēļ iekšēji joprojām katru savu kļūdu un neveiksmīgu mēģinājumu pārdzīvoju vismaz ar 2-kārtīga multiplikatora efektu. Pie tam visam klāt arī pastāvīgais konflikts sevī starp to, kāds esmu patiesībā un to, kādam man jābūt. Īsāk sakot - pilnīgs juceklis. Un viss pateicoties tam, ka tā arī nekādi neesmu varējis izšķirties, kam tad īsti pakļauties - savai vēl atlikušajai cilvēciskajai pusei vai arī saprāta diktētajiem norādījumiem.
Tā gan, es varu reizē pateikties un nolādēt Dievu, zvaigznes, likteni, vecākus, audzināšanu, prevalējošo tieksmi uz vientulību, atšķir(t)ību no citiem.. Varu gan pateikties, gan arī nolādēt, ka tā visa galu galā manā rīcībā ir nonācis tāds ierocis kā kristāldzidri ciets, vēss, asi dzeļošs un šķeļošs saprāts. Tas ir vienīgais, ko jebkad un vienmēr esmu apzinājies kā pilnīgi savu īpašumu, kā kaut ko tādu, kas vienmēr palīdzēs man tikt par visu skaidrībā, pie tam pašam paliekot nemainīgam un neietekmējamam. Kā tādu, ar ko vienmēr varu izrīkoties pēc savas gribas un patikas. Un nu jau esmu nonācis tik tālu, ka vairs nezinu, kurā no manām divām pusēm - cilvēciski nepilnīgajā vai saprāta perfektajā - ir vairāk no manis paša. KURŠ vairāk esmu es pats.. Jā, izmantoju saprātu, lai uz visu palūkotos no malas, bet tajā pašā laikā sajūtu (pateicoties saprātam!), ka nevaru pilnībā atbrīvoties no savas cilvēciskās puses un neņemt vērā tās ietekmi. Tad nu viss, kas man atliek - censties arī kā cilvēkam nevilkties pārāk tālu savam saprātam astē. :P Diezgan traģikomiska situācija, vai ne?.. |
Publicēja: goldingietis
Datums: 23.06.2007. - 15:10:36
Lasīts (reizes): 1842
Komentāri: 0
|
| |
