Gandrīz neticami, bet fakts - pašā mēneša sākumā veselas trīs brīvas dienas pēc kārtas! :) Tāda iespēja steidzami jāizmanto, tādēļ arī esmu atgriezies pie "pirmsākumiem"; esmu tur, kur atrodas manu senču saknes un kur mani nemitīgi sauc arī tā tik ļoti spēcīgā piederības apziņa, kura piemīt vai katram Kurzemes iedzimtajam. Jā, esmu mājās. Un uzspodrinu savu piederības sajūtu, kura nedaudz jau bija apbružājusies, dzīvojoties lielpilsētā. Nu nē, man jau nav nekādu iebildumu, bet tomēr īstās mājas ir un paliek īstās mājas. Kaut arī atrašanās šeit ir saistīta arī ar pāris problēmām, kuras prasa pagaidām kaut vai iesākt to risināšanu.
Problēmas? Jā, tomēr. Būtībā pašlaik nākas izšķirties par vienu no ceļiem, kuru vēlos iet. Un man jāizlemj, kas tomēr būs spēcīgāks - vēlme pēc karjeras vai arī "senču balss". Gluži kā seriālā.. Negaidīts mantojums nekustamā īpašuma formā dzimtajā pusē liek nedaudz pārvērtēt dzīves prioritātes. ;) Iet projām no lieliska darba un atgriezties pašā Kurzemes sirdī, lai atkal celtu godā dzimtas īpašumus.. Vai arī palaist visu mantojumu nekustamā īpašuma tirgus skāvienos, aizmirst, ka tāds vispār eksistējis un pilnībā atdoties lielpilsētas kosmopolītiskajiem apskāvieniem. Grūti izlemt. Lai gan karjera vienmēr spēlējusi pirmo lomu manas dzīves izrādē, tomēr arī sirdsbalsi apklusināt nevaru. Būtībā sanākusi viena no tām pilnīgajām "aut - aut" situācijām, kuras tik ļoti neciešu. Un pavisam negaidīti. :/ Bet tajā pašā laikā lieliski apzinos, ka agri vai vēlu izvēle tomēr būs jāizdara un, kā jau nelabojamam perfekcionistam (sic!), man gribas, lai viss notiktu tā, kā ir vispareizāk. Tikai āķis tur, ka neviens man nevar pasacīt tieši KĀ būtu pareizāk. Atkal viss pašam. Bet, sasodīts, esmu kurzemnieks, kuldīdznieks, kursis, galu galā - goldingietis! :D Un man jāspēj tikt ar visu galā, kā to jau pirms manis darījuši neskaitāmi citi.
Un tā teic, ka kurzemnieki esot lepni. Vai tā patiešām ir? Es nezinu, man pašam kā vienam no tiem grūti neitrāli spriest pašam par sevi. Tomēr drīzāk es sacītu, ka tas nav lepnums, bet gan ļoti izteikta piederības sajūta, pieķeršanās savam zemes stūrītim, un tā "aizstāvēšana ar zobenu rokās līdz pēdējai asiņu lāsei". Šodien gan tikai vairs pārnestā nozīmē saprotams. :) Bet.. Es nekad neaizmirsīšu, kas esmu un no kurienes esmu nācis; nekad neaizmirsīšu dzimtas saknes, nekad neaizmirsīšu, ka pat dzimtās pilsētas karogā mūžīgi plīv seno kuršu kaujas krāsas. Sarkans un melns - cīņa līdz nāvei. Gandrīz kā Stendālam - "Sarkanais un Melnais"! :D Bet tomēr nāksies izšķirties - starp karjeru un pašam sevi. Un cīņa; šajā gadījumā - arī pašam ar sevi. Damn, liktenis mēdz piespēlēt tik negaidītas situācijas, kurās atklājas arvien jaunas un negaidītas paša rakstura nianses. Un tad nākas secināt, ka reizēm pārāk spēcīga savas piederības apziņa var tomēr pamatīgi sarežģīt dzīvi. :P
..bet, par spīti visam - biju šodien aiztraucies uz to kluso Ventas ieloku, kura skāvienā tik mierīgi un klusi gaida senču mantojums; gaida, kamēr tikšu ar sevi galā un beidzot atradīšu savu īsto vietu šajā dzīvē. Varbūt man to nevajadzēja darīt, jo tādā veidā tikai lieki apgrūtinu pats sevi galīgā lēmuma pieņemšanā. Tomēr nevarēju atturēties. Kāda daļiņa no manis nespēja.. Un tad, kad nesteidzīgi mēroju dārza taku zem ābelēm, kurās jau pamazām briest rudens bagātīgā raža, tā apliecinot dzimtā stūrīša zemes auglīgumu un gandrīz jau biju izšķīries, tad, gluži kā ķircinot - no mākoņiem atviļņo tā visas sajūtas saasinošā reaktīvā dzinēja dūkoņa, kuru nesajaukt ne ar vienu citu un, meklējošajam skatienam pašam no sevis aizklīstot debesu klaidā, bet prātam jau automātiski analizējot ticamāko gaisa trasi, reisu un ekstrapolējot iespējamo "touchdown" laiku uz RWY 180/360.. Jā, tad atkal sajutos piederīgs tur, kur esmu neaizsniedzams jebkādam sentimentālam dzimtās puses aicinājumam. Tur, kur mīt vēl viena daļiņa manis paša.. Ir tik grūti domās vienlaikus atrasties divās vietās; pat tad, ja abas ir vienlīdz mīļas un vienlīdz nozīmīgas. Pat tad.
