..tāpat vien..
Man patīk klaiņot, nu vienkārši tāpat vien. Tāpat vien ņemt un iejukt ļaužu barā pilsētas ielās, tāpat vien laipot pāri peļķēm uz ietves, tāpat vien klausīties kā virs galvas pret lietussargu sitas no debesīm bēgošās lietus lāses, tāpat vien mest mirkļus pretimnācēju sejās, tāpat vien sajust kā sirds reizēm iesitas ātrāk, kad šķietami savam skatienam saņemu nebūt ne tik viennozīmīgu pretī.. Un tāpat vien jau nākamajā mirklī par to aizmirst, lai atcerētos, ka saskatīšanās, pieķeršanās, ieķeršanās un vēl pāris citas "-šanās" ir ekstras, kuras pašlaik sev nevaru atļauties. Nedrīkstu. Jo gribu pārbaudīt, vai tomēr šoreiz beidzot būšu visu licis uz īstās kārts. Man jau ļoti gribas tam ticēt, jo vairs pat tā īsti neatceros, kad vēl esmu spējis tīri impulsīvi "Emīlā Gustavā" tikai no vienas domas par VIŅU vien atstāt pietiekami iespaidīgu summu par pilnu našķu izlasi, lai jau nākamajā brīdī, pakļaujoties tai pašai klusajai melodijai sevī, kura šķietami dāvā spārnus pie pleciem, aplaimotu ziedu salona meitenes ar pasūtījumu pēc rozēm, "tikai no tām garākajām, sarkanākajām un smaržīgākajām, ja drīkst lūgt".. Un tikai tad atcerēties, ka VIŅŠ jau nemaz vēl nezina. Dumji. Toties sirsnīgi. Un mīļi. Un svarīgākais, ka šoreiz pat nedomājot. Nu un tas jau nekas, ka rozes pēc tam atdāvināšu draudzenei, iegalvojot, ka visu dienu esmu domājis par to vien, kā sagādāt viņai prieku. :D Jā, tas gan - ar meitenēm saprasties man nekad nav problēmu, nedz ar draudzenēm, nedz ar šokolādes veikaliņa daiļo karalieni, nedz arī ar ziedu salona fejām. ;) Man patīk uzsmaidīt, nedaudz paflirtēt, parunāties par dzīvi.. Tajā pašā laikā zinot, ka tas viss ir tāpat vien un jau nākamajā mirklī uz ielas būšu visu aizmirsis. Aizmirsis, lai atkal domās ļautu ienākt vien VIŅAM. Arī tāpat vien, vienkārši tādēļ, ka citādi nevaru. Un negribu. Šoreiz zinu, ka drīkstu, jo pazīstu VIŅU pietiekami ilgi, pazīstu vai katru domu VIŅA brūnajās acīs, zinu ikvienu nepakļāvīgo cirtu VIŅA matos, saklausu ikviena vārda skaņu VIŅA klusajā, tomēr tik enerģiskajā balsī. Jūtu, ka pazīstu, varu tam visam uzticēties un drīkstu.. ..mīlēt.. Beidzot. Un tad, ja beidzot to drīkst, tad sajūtas ir neatkārtojamas. :) Tad arī visa pārējā pasaule un cilvēki tajā kļūst par tādu "tāpat vien" - tikai par fona audeklu, uz kura es gleznošu nākamo savas dzīves stāstu.
P.S. Par stāstiem.. Tāpat vien ieklīstot "Valterā un Rapā" (nu tajā, kas blakus operai:), tulkotās daiļliteratūras nodaļā pamanīju vīdam "Skrējēju" un "Sapņu dejotāju". Lieki piezīmēt, ka mana jaunā mājas bibliotēka nekavējoties kļuva par trīs vienībām bagātāka, jo līdzi paņēmās vēl arī turpat blakus plauktā stāvošā "Džovanni istaba". Tas nu tā, informācijai, ja gadījumā vēl kādam/kādai gribas papildināt savu grāmatu krājumu. :) Tāpat vien.. |
Publicēja: goldingietis
Datums: 13.07.2007. - 02:48:04
Lasīts (reizes): 2020
Komentāri: 5
|
| |