..morte..
Nāve. Viens no vissenākajiem vārdiem cilvēka valodā. Četru burtu salikums, kurš apzīmē stāvokli, kad šūnu vielmaiņa neatgriezeniski tiek pārtraukta un izbeidzas smadzeņu kā augstākā regulējošā nervu centra darbība. Tas arī viss. Šķietami pavisam vienkārši. Lai gan, kā sacījis Maksims Gorkijs: "Nāve - tas ir fakts, kas jāizpētī."
Bet ne par to šoreiz manas domas.
Es domāju par to, kādas ir manas attiecības ar nāvi. MANAS. Kādēļ ar mani ļoti bieži notiek tā, ka pēkšņi, nakts vidū pilnīgi atmostos ar vienu domu prātā - arī man taču būs jāmirst! Un šī doma sasaista visus jutekļus, visu saprātu, atstājot tikai vienu vienīgu vēlmi - dzīvot! Tā iedzen pilnīgā savas bezspēcības apziņā, tik briesmīgā, ka gribas vai kliegt. Reizēm to arī patiešām nākas darīt - noslēpjot seju spilvenā un pārvelkot segu pāri galvai.
Esmu pieradis vienmēr būt gatavs visam, kas ar mani var notikt. Bet ne ar šo.. Ar šo nav manos spēkos cīnīties, un tieši tas mani padara tik bezspēcīgu un nobijušos.
Patiesībā tas ir baismīgi, ja nevar paredzēt, kad var pienākt liktenīgais brīdis. Kas zina, varbūt tad, kad būšu uzrakstījis šīs rindiņas, pēkšņi Viņa ieradīsies arī pēc manis... Un paliks mans profils šeit, Portālā.. Mans attēls.. Manas pārdomas.. BET MANIS PAŠA VAIRS NEBŪS!!! Tas ir nāvīgi biedējoši - ņemot vērā šodienas virtuālās telpas praktisko nemirstību un cilvēka fiziskās eksistences ierobežotību reālajā laiktelpā. Jo cilvēks fiziski var aiziet jebkurā brīdī, tomēr viņa virtuālais profils šeit paliek pilnīgi nemainīgs. Un mēs turpinām rakstīt viņam vēstules, gaidot atbildi.. Un tā arī neko nesagaidot, jo izrādās, ka esam runājušies ar jau mirušo. Un, kā zināms, tad mirušie parasti vairs nerunā.. Tāpat kā gaisma no tālākajām Visuma zvaigznēm turpina ceļot pat vēl miljoniem gadu pēc tam, kad tās pirmavots jau sen izdzisis. Biedējoši. Lūk, interesanta tēma pētniecības darbam - personas fiziskās nāves fakta sasaiste ar virtuālo telpu.
Bet varbūt.. Varbūt man nav bail no nāves pašas, bet gan Es tikai vienkārši nevēlos mirt. Tas ir ticamākais. Es tikai negribu mirt tad, kad pats to nevēlos. It kā pavisam dabiska cilvēka reakcija - pretoties visam, kas ar viņu notiek pret viņa paša gribu. Jo nebaidās (nu vismaz loģiski spriežot - nevajadzētu baidīties) jau no parādības/notikuma iniciētāja, bet gan no pašas parādības vai notikuma. Ergo - man nav jābaidās no nāves, bet gan no tās izraisītajām sekām attiecībā uz mani pašu.. Nāve kā parādība par sevi nav naidīga dzīvajam, naidīgs ir tikai tās iedarbības rezultātā notikušais fakts.
Tomēr katrs ar nāvi saprot ko citu - vienam tas ir pats miršanas process, otram - vārds, kurš apzīmē cilvēka stāvokli pēc miršanas, trešajam - tas viss kopumā.. Man "nāve" - tā ir tikai reakcijas izraisītājs, pats par sevi pilnīgi neitrāls un ikdienā nekaitīgs faktors. Nekaitīgs? Jā gan.. Pasaulē ik dienu mirst neskaitāms daudzums līdzcilvēku, tomēr tas mani neuztrauc, jo tā ir tikai neitrālā nāves fakta izpausme uz citiem. Un, ja tas mani neietekmē, tātad tas ir man nekaitīgs - nekaitīgs, kamēr vien nāves fakts neiedarbojas uz mani pašu, iniciējot visas no tā iedarbības izrietošās sekas - miršanu.
Tātad - Es nebaidos no nāves, bet gan tikai no miršanas. |
Publicēja: goldingietis
Datums: 21.07.2007. - 19:09:22
Lasīts (reizes): 2041
Komentāri: 2
|
| |
