Tikai trīs naktī. Pavisam klusiņām skan "My Heart Will Go On", bet aiz atvērtā loga tuvojas nakts negaiss. Un tik tikko esmu noslīdējis no tā paša atvērtā loga palodzes, lai beidzot ērti ieritinātos zem pūkainās segas. Ne tik perfektas dienas tomēr pietiekami ciešams noslēgums.. Man patīk nakts negaiss. Kaut arī pat tad, ja to nākas izjust un nobaudīt vienatnē. Negaisa naktij piemīt pavisam īpaša smarža; tā smaržo pēc drīzā lietus, pēc miklas zemes, pēc salijušām lapām un ūdens lāsēm, kuras lēnām rit lejup pa koku stumbriem, māju jumtiem un laternu stabiem, noskalojot dienas putekļus un padarot atkal visu tik svaigu un nevainīgi tīru.
Tiešām, ciešams dienas nobeigums. Ja ņem vērā to, ka pamodos tajā noskaņojumā, kurā jau neesmu bijis krietni sen. Kad kaitina ikviens sīkums, ikviena skaņa aiz loga, ikviena doma un ikviens cilvēks uz pasaules; bet visvairāk ienīsti pats sevi, savu saprātu un sajūtas, kuras jau rosīgi strādā, lai arī šo dienu padarītu par elli. Viena no dienām, kad šķiet, ka nevari pamosties no murgaina sapņa un sajūtas, ka atrodies vienvienīgā "matriksā" un visi pārējie cilvēki tev apkārt ir tikai bezdomu un bezjūtu marionetes, kuras radītas vien tādēļ, lai pašam nenāktos justies kā pēdējam dzīvajam, domājošajam, asiņojošajam cilvēkam šajā pasaulē. Kad arī visa dzīve šķiet kā bezjēdzīgi palaista vējā, veltot savu laiku tiem, kuriem tas nekad nav bijis vajadzīgs. Gaidot to, ko nekad nav bijis jēgas gaidīt; dodot to, pēc kā otram nekad tā arī nav bijis vajadzības. Skumji. Īsāk sakot - diena, kurā nedaudz apkopoju savu līdzšinējās dzīves bilanci, summējot un pavelkot svītru, lai secinātu, ka vērtīgākā investīcija - mans laiks - ir tikusi izšķiesta tādiem aktīviem, no kuriem nav un arī nebūs sagaidāma nekāda atdeve. Un tikai nestāstiet man, ka vajag vien dot, nekā negaidot pretī. Esmu to izmēģinājis. Un finālā attapies pie sasistas siles. Pilnam komplektam atliktu vēl tikvien kā arī pašam pārvērsties par treknu cūku. Un rakt. Lai aizmirstu to, ka faktiski esmu sevi pataisījis par pēdējo muļķi, tikai dodot, dodot un dodot. Tā turpināt - tagad vairs negribu un arī nespēju. Galu galā attiecības starp diviem cilvēkiem arī prasa atdevi no ABĀM iesaistītajām pusēm. Bet tad, ja visu nākas darīt tikai vienam, tad ātri vien sāc justies pilnīgi nevajadzīgs. Es tomēr neesmu saule, kurai siltuma enerģijas pietiks vēl kādam miljardam gadu.. Vai arī vēl kādam miljardam cilvēku.. Un, arī atšķirībā no saules - nevēlos izšķiest sevi ikvienam, kurš pagadījies manā tuvumā. Ne tā.. Vēlos būt tikai vienam!
Nu, karoč sakot - diena, kad sajūtu, ka gandrīz viss ir nonācis pamatīgā d**sā (atvainot par izteicienu). Un kad gribētos vienkārši pamatīgi nokaukties un izpuņķoties, ja vien tas ko līdzētu un ja vien es prastu to darīt tik spontāni un labi, kā pāris gadus atpakaļ. Bet pat to vairs neprotu. Tā vietā atliek vien izmisīgā niknumā uzkopt istabu, pietiekami intensīvi vicinot grīdas birsti un reizi pa reizei iesperot tuvākajai sienai, kad tā sāk pārāk traucēt un kaitināt.. Un pēc tam pašam par klusu pārsteigumu ķerties pēc cigaretes, lai vienā mierā to izkūpinātu, brutāli apklusinot pēdējās domas par to, kas gan notiks ar manām plaušu alveolām. :P Un nākt pie apjausmas, ka atkal reiz ir tas brīdis, lai iepriecinātu pats sevi, savedoties tik perfektā kārtībā, cik vien iespējams; par spīti tam, ka nav neviena, kurš to novērtēs. Tikai par prieku pašam sev. Atstāt nelāgo noskaņojumu ziepju putās un aizskalot to kanalizācijā. Lai paliek tikvien prieks pašam par sevi. Un vēl par tuvojošos nakts negaisu. Tāds egoistiki priecīgs niknums; laikam tāpat jūtas arī akmens, rūdoties saulē, lietū, salā un vējā; laikam tāpat jūtas arī ledus jūrā, sasaldams vēl biezāks un cietāks; un laikam tāpat vajadzētu vēlēties justies arī man - justies kā akmenim un ledum, kurš spēj spītēt visam un visiem. Bet īsti nezinu, vai to.. ..vēlos. Arī tāds laiks man ir bijis, bet vēl vienu reizi.. Mjā. Laikam tomēr nē. Pārāk augsta maksa. Un pārāk niecīgs ieguvums. Pie tam arī vēl tā īsti joprojām neesmu atguvies no tā paša sava iepriekšējā "leduslaikmeta", tādēļ censties to atkārtot nebūs īsti prātīgi. Kaut kur tomēr gribas vēl paglabāt pēdējās slepenās durtiņas, kuras atradīs tas, kuram tas būs lemts.
..psc, un nakts negaiss, šķiet, tā arī aizgāja garām! Tagad būs vien jāmēģina iemigt. Tāpat - bez negaisa. Tik vien kā ar lietus lāšu sanoņu aiz loga. Un egoistiski samīļojot arī tikvien kā pašam sevi. ;P ..bet tomēr rādās, ka.. ..ak nē! Tomēr ir! IR!! Tas ir - būs. Nu negaiss, es domāju.. ;)