Rudens Vējš, kas vēl pāris mirkļus iepriekš bija g
Rudens
Vējš, kas vēl pāris mirkļus iepriekš bija gulējis starp akmeņiem nogāzē, prātu dzesēdams, nu jau atkal lēca gaisā un skrēja, ko jaudāja.
–Dzestrs vējš,– bozās cilvēki, –vadzi, vai tik nebūs rudens?– Vējš pārsteigts samirkšķināja acis.
–Rudens?– viņš pārjautāja kādam onkulim, ieslidinādams aukstos pirkstus tam aiz apkakles.
–Nuja, rudens, tu nešpetniek,– onkulis rūca, pogādams ciet savu vamzi. –Nu kāpēc gan es nepaņēmu līdzi šalli? Rimsties tak, nekauņa, tevis dēļ es vēl dabūšu iesnas!–
–Par iesnām tev taisnība, tās tu dabūsi. Tikai šalles, ne manis dēļ. Būtu šī tev līdzi, es toties dabūtu izmežģītus pirkstus. Saki, kāpēc tu mani saukā par rudeni? Vai tad es esmu ruds?– nerimās vējš, pluinīdams vamža apkakli, bet onkulis saķēra abus apkakles stūrus un turēja ciet zem zoda.
–Auša, tak ne jau tevi sauc par rudeni. Par rudeni sauc… nu, pašu rudeni, to, kas tagad nāk virsū kā tāds mākonis. Brrr!– Onkulis noskurinājās. –Klau, esi tik mīļš, beidz līst man aiz vamža, labi?–
Vējš pacēla acis: debesis bija pilnas ar lielākiem un mazākiem mākoņiem, mākonīšiem un mākoņu drupatiņām, kas paklausīgi sekoja vēja astesgalam pa tumšzilo klaju. Nez, kurš no viņiem visiem ir tas īstais, vējš prātoja un dzīrās to noskaidrot, kad pamanīja, ka onkulis jau paguvis iekāpt autobusā.
–Nu tā, sasodīts un četri sēņotāji, tagad es nezinu, kurš pūkaiņiem ir rudens! Visi izskatās ja ne gluži balti, tad pelēcīgi, dažs mazliet notašķījies, lietu stiepjot, citam pirkstgali nosaluši zili, bet rudi tur neganās gan,– piemeties uz staba gala, vējš prātuļoja. Galvu atmetis, viņš pētīja mākoņus gan tāpat, gan acis miegdams, gan caur tālskatī saliktiem pirkstiem, taču gudrāks netika: nevienai no debesu avīm nebija ne tik vien kā vienas rudas sprodziņas, pat ne viena rūsgana matiņa!
–Nē, tā šī lieta neiet krastā!– iesaucās vējš un, ko nagi nes, laida riksī pakaļ autobusam. Gaisā pacēlās vesels lēvenis vēja straujumā piesārtušu lapu, avīžu skrandu, plēves maisiņu un putekļu, bet mākoņi savērpās īstā polkas vērpetē. Vējš pats gan no tā nenieka nemanīja – skrējējam jālūko, kur liek kājas. Viens pūtiens, un vējš jau samulsis grozījās ārpus pilsētas, meklēdams ar skatienu dzelteno autobusu, kurā bija iekāpis onkulis ar pogājamo vamzi. Nekā! Ne tik vien kā benzīna smakas gaisā, viss tīrs un tukšs kā izslaucīts, un vējam tīri vai dūša aptecējās.
–Nu ko gan es prātoju kā garā diena, sasodīts un trīs vecas vārnas,– šķendējās vējš, īgnumā spārdīdams lielceļa grants akmentiņus. –Onkulis ir prom, un es tā arī palikšu nezinot, kurš ir rudens.–
Kādu brīdi vējš paskrējās pa ārpilsētas ceļu, prātu dzesēdams, līdz paklupa pār kaut ko lielu un mīksti spalvotu.
– Opsā rallā, kas tad tas?!– vējš purpināja ūsās, vīstīdams ārā astē ieķērušos klupinātāju.
–Kas, kas, vējapiere, kādas plūmes ar skābu pienu tu esi baudījis, ka tik neganti joz? Godīgam stārķim vairs ceļu negriež, ko tad lai vārnas un zīlītes dara?– rājās ceļa putekļos novārtījies svētelis, ar garo knābi aši mēģinot atjaunot spalvu pareizo kārtību. –Vai tu, lūdzams, netrenētos savā orkāna skrējienā kaut kur Ziemeļamerikā vai virs jūras, tur tas būtu iederīgāk nekā Latvijas ceļmalēs. Trakulis ašulis, ko neteiksi…–
–Ak tu mūžs, stārķi, ko tu ceļa malā meklē?– samulsumā vējš uzbārās, nevis atvainojās, un nopelnīja ciešu, dusmīgu skatienu pāri sarkanā knābja smailei.
–Sienāžus. Sienāžus, vardes un ķirzakas, cienītais, tos es meklēju. Nejūtos vainīgs par to, ka liela tiesa ganību pļavu stāv nepļautas, man savs vēders jāpiepilda šā vai tā,– stārķis uzgrieza trakulim muguru. –Bet nerūpējies, rudens jau klāt, un drīz es tev vairs pa kājām nemaisīšos.–
–Piedod, lūdzu, piedod,– attapies vējš ņēmās atvainoties, bet tad aprāvās un pārprasīja: –Kā tu teici? Rudens? Ir klāt rudens?–
–Jā, protams,– mazliet atmaidzis, stārķis paskatījās pār plecu. –Man, redzi, drīz tāls ceļš zem spārniem. Ar tukšu vēderu nekāds ceļotājs nebūsi.–
–Parādi man viņu,– palūdza vējš. Putnam pārsteigumā knābis palika puspavērts:
–Ko tad?–
–Nu, rudeni tak, parādi man viņu! Onkulis ar pūkaino vamža apkakli teica, ka viens no viņiem,– vējš pamāja ar izspūrušo asti debesīs, un mākoņi savirpuļoja kā skaidiņas atvarā, – bet es tajos nekā tāda ruda neredzu. Kurš ir rudens? Un kāpēc?–
Stārķis samiedza acis un vērīgi nopētīja vēju no galvas līdz astesgalam un atpakaļ.
–Tu nejoko? Gribi teikt, ka nezini, kas ir rudens?–
Vējš sapurināja pinkaino galvu tik sparīgi, ka ceļmalas kļava satrūkās un palaida vaļā savu pussimtu lapu.
–Tu ko, vakar dzimis, vai?– stārķis nespēja noticēt savām ausīm. –Goda vārds, tu domā, ka rudens ir mākonis?–
Putns jau bija gatavs laist vaļā lielo smējienu, kad ieraudzīja, kā vēja acis kļūst tumšākas un skumjākas, un laikus novaldījās. Nav labi smieties par otra nezināšanu.
–Nē, vakar dzimis neesmu. Šonedēļ gan, bet vai tas ir kas slikts?– vējš uzmeta lūpu un dzīrās skriet prom no ērcīgā varžēdāja, kad sajuta maigu knābja pieskārienu savai rokai.
–Nu, nu, neīgņojies. Tātad tu gribi zināt, kas ir rudens? Labi, vējš, lidojam. Tikai prātīgi, prātīgi, tev nav jāsagāž viss savā ceļā, neesi jau traktors,– svētelis ieskrējās, spārnus vicinādams, un sajuta, kā vējš izpalīdzīgi paceļ viņu uz platajām plaukstām, palīdzot atrauties no zemes.
–Paldies tev,– stārķis pateicās un norādīja ar knābi virzienu, –lidojam turp!–
Vecās pils tornī vējš sēdēja jau trešo stundu, lēnīgi šūpodams kājas un raudzīdamies apkārt – te uz austrumiem, kur mazā uzkalniņā drūzmējās sulīgi tumšzaļas egles, te uz dienvidiem, kur kļavas, ozoli un bērzi sacentās par sarkanās, brūnās un dzeltenās krāsas siltāko toni, te uz rietumiem, kur debesis durstīja pilsētas jumti, torņi un skursteņi, te uz ziemeļiem, kur pļavā pēdējie pelašķi baltināja ziedu čemurus kādai tējas krūzei vai vienkārši ceļagājēja priekam.
–Tu saki, ka tas viss kļūs tikai krāsaināks?– gandrīz neticīgi jautāja vējš.
–Jā. Sākumā krāsaināks, pēc tam tukšāks un vienmuļāks, bet tad jau vairs manis te nebūs,– atteica stārķis, kāri glūnēdams lejup uz lielu dadža lapu. Pirms brīža zem tās bija parāpojis liels, pelēks krupis. –Viss, kas vien ir spējīgs dot augļus, būs tos nobriedinājis, viss, kas vēl gatavs ziedēt, būs izziedējis, un gaiss kļūs vēsāks un vēsāks. Skaties, ka nesaķer klepu, jozdams savus garos gabalus.–
Vējš samiedza acis, cenzdamies ieskatīties, cik vien tālu iespējams, pamalē. Koki stāvēja, pirkstgalos satvēruši lapu kātiņus, un izskatījās saguruši – kā bērni vakarpusē, kad var vēl saņemties uz kādu rotaļu vai spilvenkauju, bet patiesībā acu kaktiņos jau ierausies miega Miķelis. Mežābele pie pils vārtiem salīkusi auklēja veselu bagātību sārtenu ābolēnu, kastaņu gatve jau šurpceļā bija izķemmējusi vējam bārdu ar saviem ežainajiem auglīšiem, pat ozoli nedaudz smagnēji zaru galos šūpoja lakoti spīdīgas zīles. Zāles stiebri pļavā balstījās cits citam uz pleca, vanagzirņi jau gulēja, sakrituši neatmudžināmā vērpetē, sīciņo pākšu smaguma nomākti. Drukna varde, izmukusi paganīties aizgājušā stārķa knābim, lēnīgi lumpačoja strautmales virzienā, blakus labi noaugušai bekai tupēja resna kā maza mučele pele, pūkaina vāvere stiepa kārtējo riekstu čemuru uz dobās priedes pusi, smagnējs alnis lauzās caur pļavmalas krūmiem paganīties pelašķu pļavā. It viss, ko vējš redzēja, bija tāds apaļš, smags un noguris…
–Labu apetīti,– vējš uzsauca stārķim, kurš patlaban bija noķēris apaļīgu un lēnīgu ķirzaku, –un laimīgu ceļu!–
Debesīs vēja astesgals atkal sagrieza mākoņus draiskā polkā, kad viņš pats lika vaļā skrējienu. Pieskrēja pie mežābeles, spēcīgi sapurināja mezglainos zarus. Ābele notvīka, nomezdama veselu grozu gatavu ābolīšu pie savām saknēm, bet vējš jau skrēja tālāk – pie ozola, pie nākošā, tad pie priedes, pie pīlādža, garāmskrejot noglāstīja kārklus un vītolus grāvmalē… Palīdzēja, atviegloja, uzmundrināja. Notrauca grūtāko, smagāko, gatavāko, un koki uzmirdzēja saules slīpajos staros koši un laimīgi.
–Rudens! Ir sācies rudens!– sauca vējš, skriedams pāri pilsētai no kastaņas pie liepas, no liepas pie kļavas, no kļavas pie autobusu pieturā stāvošajiem ļaudīm.
–Ir sācies rudens,– vējš nočukstēja pie auss kādam puisītim un sapurināja ozola galotni. Zemē paukšķēdamas sakrita zīles, puika pieliecās tās pacelt, un vējš aši aizbāza pirkstu aiz viņa apkakles. Puika noskurinājās, bet vējš jau smejot skrēja tālāk, un debesīs mākoņi sekoja viņam uz pēdām, ziņkāri vērodami, kā lejā rudens vējš palīdzēja pašai zemei taisīt rudeni.
|
Publicēja: ihtiandris
Datums: 30.11.1999. - 00:00:00
Lasīts (reizes): 3153
Komentāri: 0
|
| |
