Skarbi bet fakts...
Aizmirsti... aizmirsti, ka solījos būt Tava. Aizmirsti, ka teicu – debesis ir augstas un mūsu mīla bezgalīga... Aizmirsti mani, jo es aizmirstu Tevi... Es atstāju Tevi tur – kaut kur... aiz laika robežas, starp šodienu un vakardienu. Tev sāp?! Man ne. Tu mīli? Es ne. Tev šķiet, ka tas ir murgs? Nē, tas ir sapnis – īsts sapnis. Tavas jūtas, sapņi un domas mani nesaista. Tu man esi vienaldzīgs. Tu prāto, kāpēc es esmu kļuvusi tik nejūtīga un vēsa? Tu vēlies dzirdēt atbildi? Atbilde ir gluži elementāra – es Tevi vairs nemīlu un varbūt arī nekad neesmu mīlējusi. Jā, šķiet, tā arī bija. Tā bija mirkļa kaisle. Mani vilināja tava noslēpumainība un neizsakāmais miers. Un nelūdz man vēl pēdējo deju, pēdējo nakti. Tavi pieskārieni mani tracina, skūpsti nogalina, kaut gan, ja tā padomā, skūpsties Tu pietiekami labi, bet nepietiekami priekš manis. Un vispār Tu neesi manis vērts.
Es redzu – Tavās acīs sariešas asaras. Cik dīvaini, tieši šajā brīdī manī pārtrūka kāda dvēseles stīga. Tu ieskatījies manī, manās acīs un teici : ”Piedod... ” Tavas acis bija gluži miklas, un pār Tavu vaigu noritēja asaras. Tobrīd es sevi vairs nepazinu, kur palicis mans vienaldzīgums??!! Šķiet, es sajutu to, ko nevēlējos just. |
Publicēja: djamante
Datums: 05.10.2007. - 16:17:22
Lasīts (reizes): 2050
Komentāri: 0
|
| |
