Ziema ir auksta, ne tikai temperatūras ietvaros, bet arī sirdī. Dienas ir īsas, tik maz saules gaismas. Skumjas, šķiet, uzglūn no katra stūra. Cilvēki ietinušies neskaitāmās apģērba kārtās, kaut kur steidzas, sarkaniem deguniem un sarautām sejām. Sals salipina skropstas un dedzina plaušas.

Katru dienu sev cenšos atgādināt, ka dzīve ir brīnums, ka tas jāspēj saskatīt. Dzīvot, elpot, kustēties, raudāt, mīlēt.

Ir tik daudz lietu pie kā pieķerties. Saka jau, ka nedrīkst pārāk sevi piesaistīt lietām, cilvēkiem. Un tomēr, tā gribas ieķerties, saaugt, un nelaist vaļā.Ir tik viegli būt atkarīgam, tik grūti būt pašam.

Un tomēr es mīlu ziemu, esmu laimīgs, ka varu izdzīvot visus četrus gadalaikus, ne tikai dabā, bet arī iekšēji. Un kaut arī šobrīd aiz loga un manā sirdī ir ziema - zinu, ka tas ir pārejoši. Tāpat kā... Mjā, lai paliek.