..pēcsitiens..
Ir „aftershock”.. Pie tam pamatīgs.. Korfu tagad beidzot dod savu galējo „pēcsitienu” - tāpat, kā baudītā Grieķijas Metaxa. Paņemot lēni un nemanāmi, pavisam maigi, lai pēc tam kulminētu fantastiski skaidrā apjausmā par fakiski pašreiz esošo situāciju.
Riebjas atzīties (vispirms jau sev pašam), ka esmu pietiekami nejaukā noskaņojumā un nespēju savākties, lai būtu tādā formā, kādā vienmēr arī pats esmu pieradis sevi redzēt. Cauru dienu aizvadīt istabā, gultā, zem segas.. Tā arī nespējot atrast sevī motivāciju, kādēļ darīt kaut jebko – kādēļ iepazīties, kādēļ pastaigāties, kādēļ vispār iziet no mājas, kādēļ vispār pievērsties kam tādam, ko agrāk vienmēr ar patiku esmu darījis. Pat darbs.. Pat tur vairs nejūtu to aizrautību, kura vienmēr palīdzējusi pārmākt pelēcību un izgaiņāt melnās domas. Esmu pilnībā ļāvies straumei, arvien dziļāk un dziļāk. Šajā pavasarī – vajadzēja pabeigt diplomdarbu. Vai es to izdarīju? Nē.. Neesmu spējis sevi piespiest tam pieskarties nu jau vismaz pusgada garumā, tas guļ vistālākajā plauktā, pārklājoties ar putekļiem un izraisot tik vien kā vieglu nožēlu par visu tam izniekoto laiku. Un sajūtu, ka slīkstu, slīkstu, slīkstu, bet nav motivācijas ķepuroties un izdzīvot. Kam tas viss.. ..stundas un dienas aizrit viena pēc otras, guļu gultā, lūkojos griestos un domāju, kam, pie Velna, vispār kaut ko darīt un kādēļ cīnīties. Man ir jau 27 (jau!) - vecums, kad cilvēkam daudzmaz vajadzētu zināt ko un kādēļ viņš dara; vajadzētu būt kaut kādai skaidrībai par dzīves turpmāko gaitu un savu vietu pasaulē, būt saviem noteiktiem mērķiem un prioritātēm. Tā vietā apzinos, ka faktiski neko neesmu sasniedzis, joprojām neko nezinu un lielākā daļa man atvēlētā laika ir izniekota pilnīgi veltīgi. Tas ir kā uzkāpt Gaiziņā, triumfā nokliegties: „ES TO IZDARĪJU!”, pēc tam ieraugot savā ceļā Everesta virsotni un saprotot, ka ar visiem saviem plāniem un idejām faktiski esi vien sīks un nenozīmīgs žurkulēns visā tajā sociālo dzīvnieku barā, kuru sauc par cilvēku sabiedrību.
Es cerēju, ka varbūt Korfu kliedziens liks man atmosties un izrauties no sastinguma. Cerēju, ka varbūt uz 10 dienām varēšu nopirkt sajūtu, ka esmu dzīvei nepieciešams. Zināmā mērā tas bija pareizi. Bet visa rezultātā tomēr kļūdījos. Tagad ir tikai vēl sliktāk, jo apziņa, ka papildus visam vēl esi pamanījies arī piedzimt totāli greizā un nepareizā zemeslodes punktā – tāda apziņa kopējo ainu nepavisam neuzlabo. Pat negribas pieiet pie loga, lai gan agrāk stundām varēju nosēdēt uz palodzes, izjūtot ikvienu pavasara un tuvojošās vasaras niansi. Pēc Korfu saules šejienes pavasaris šķiet vien kā aizkustinoši kropla un neveikla amatieriska imitācija. Negribas braukt ne uz jūras molu, ne doties reiz tik parastajās vakara pastaigās pilsētas ielās. Negribas darīt neko. Vispār neko. Tik vien kā atkrist gultā, skatienam bezmērķīgi sastingstot griestos un galvā ļaujot pašplūsmā tecēt nenoteiktām domu skrandām un sapluinītu iespaidu driskām. Pilnīgi inerts stāvoklis, kurš pāriet stundām ilgā miegā. Gulēšana pamazām ir kļuvusi par manu visiemīļotāko nodarbi; kad šķiet, ka zem segas varu paslēpties no visas ārējās pasaules, lai tikai tā netiktu man klāt un neliktu domāt par visām problēmām, kuras mani sagaida, tiklīdz nedaudz pabāzīšu degunu ārā no spilvena apakšas.
Reiz man bija vai simts un viena ideja, kā labāk darīt savu darbu, ko tajā uzlabot vai piedāvāt. Tagad beidzot esmu atjēdzies, ka arī par to neviens paldies nepasacīs. Tomēr nē, es kļūdījos.. Paldies pasacīs gan, tikai ar tādu „paldies” uz namu pārvaldi neaiziesi un par siltumu nesamaksāsi. Spriedze aug ar katru jaunu vasaras sezonas lidojumu saraksta dienu un pēc diennakts maiņas gribas nošauties, bet vienkārši neesi spējīgs, jo no 24 stundu sasprindzinājuma dreb rokas un augums izmisīgi kauc pēc gultas - kad, tajā atkrītot, saproti, ka arī savus pienākumus esi spējīgs veikt vairs vien tikai noteikto standartu robežās un ne par matu augstāk. Tas sāpēja. Bet tagad sāpes un neapmierinātību ar sevi noslāpē paisums vienaldzības pret gandrīz visu apkārt notiekošo; pret visu to, kas neskar mani tieši un fiziski. Jā, joprojām esmu vēl spējīgs laiku pa laikam ielūkoties spogulī un savesties tādā kārtībā, lai vismaz pats sev neriebtos.. Bet tas arī viss. Solāriji, frizieris, uzbrukumi veikaliem – aizvien retāk. Matiem esmu ļāvis ataugt gandrīz nekontrolēti, jo man patīk, ja arī aiz tiem varu paslēpties no pārējās pasaules. Vai arī – apslēpt tukšumu sevī.
Varbūt noslēgumam vietā būtu kāda pozitīvāka nots, tomēr pašreizējā situācijā tā ir vien sevis apmānīšana. Viss ir pelēks. Ikviena jauna diena aust kā pelēku zirnekļu savītos tīklos iepinusies; ikviena ņiprāka doma atduras un apdziest pret pelēkajām debesīm, kurās esmu iespraudis savu karoti; ikviens vakars nemanāmi pienāk un pārtop naktī – mierīgā un lieku jaunu iespaidu netraucētā. |
Publicēja: goldingietis
Datums: 13.05.2008. - 17:00:59
Lasīts (reizes): 1746
Komentāri: 3
|
| |
