..04.07.2008 un TSSR..
Sauksim viņu par.. Nu sauksim viņu par Lauri. Un vēl sacīsim, ka tas bija apmēram pirms mēneša, kad, rīta cēlienā man pieņemot maiņu no iepriekšējās diennakts kolēģiem, tiešā priekšniece enerģiski iebrāzās darba telpās un, nostājusies man aiz muguras, savā tautas tribūna tonī, kurš nepieļauj iebildumus, negrozāmi paziņoja: "Janc, es zinu, ka tev riebjas, bet tomēr tev nāksies uzņemties instruktora lomu vienam no mūsu topošajiem kolēģiem!" "Nu bet tu taču arī tikpat labi zini, ka skolotājs no manis "ņekudišņijs", savu mūžu neesmu varējis ciest mācīt citus!" koncentrējot uzmanību uz tuvojošos agrā rīta Aeroflot reisu, pāri plecam attraucu.. "Neglaimo sev. Es labāk zinu, ko vari un ko nevari. Gaidu tevi pie sevis." Kas man cits atlika, kā vien nosmaidīt savu visziņa smaidiņu - sak’, "gan jau tiksim galā, ja reiz vajag" - un pagodināt priekšniecību ar personīgu vizīti šās kabinetā. Un tur.. Viņš. Nu viņš. Nedaudz saspringtā pozā (priekšniecības kabinets tomēr , ap metru un astoņdesmit pieciem, brūnākās acis un blondākie mati, kādus vien puisim esmu redzējis. Vismaz attiecībā uz mani tā ir "nāvējošā kombinācija". "Lauri? Iepazīsties - pašreizējais vecākais dispečers un tavs nākamais mentors Jānis, " kā no Visuma otras malas sadzirdēju vadītājas balsi. "Patīkami iepazīties, Jānis, " sniedzu roku un Dievs vien zina, cik grūti tajā brīdī man nācās nospēlēt tik nepieciešamo nevērības izteiksmi gan sejā, gan arī balsī. Lai gan ikviens mana ķermeņa atoms līdz pat šim brīdim kliedz, ka "nē, tas nevar būt! Nevar būt, ka šāds puisis ir tieši te un tieši tagad!" Ne jau RIX dispečerdienesta telpās. Ne šeit! Jo šeit izskatīgajiem puišiem nav ierasts būt! Es varu viņu iedomāties naktsklubā, es varu viņu iedomāties pludmalē, es varu viņu iedomāties kaut vai "Varavīksnes" saunā, ja jums tā tīk.. Bet ne jau manā darbā maiņā, vien pāris metru attālumā no manis, cītīgi kontrolējot "met-service" radaru, plānojot nākamās dienas lidmašīnu "stand allocation" lidlaukā vai arī uzturot sakarus ar pilotiem.. Un es zinu, ka viņš ir bīstams. Jo man gribas nolaist no ceļa kaut vai desmit lidmašīnas, lai tikai vēl lieku reizi ieraudzītu viņa nedaudz šķībo smaidu un bedrīti kreisajā vaigā. Bļāvienzz.. Un kurš pirms neilga laika tik skaļi manifestēja, ka savu mūžu neielaidīsies darba romānos, ka vienmēr pratīs nošķirt darbu un personīgās simpātijas.. ..es atkal un atkal atceros pagājušās piektdienas maiņas vakara cēlienu; met-prognozē figurēja TSSR kods ("thunder storm with shower rain" . Un dabūjām arī tā, ka maz nelikās. "Griesti" (mākoņu apakšējā robeža) bija ļoti zemi, gandrīz pat pārāk zemi, lai atļautu sēsties beidzamajiem vakara reisiem. Un zibeņu - daudz. Pārāk daudz. Tomēr paveicās. Un galu galā ap 2330 gaisā virs negaisa mākoņiem vēl riņķoja vien aizkavējies airBaltic reiss no Briseles, gaidot līdz negaiss kaut mazliet norimstas. Tad, kad strādāju es, man patīk nakts stundās apgaismojumu darba telpā samazināt līdz minimumam; tā, lai visu izgaismo vien fluorescējoši zilā un nomierinošā monitoru gaisma. Plus tajā naktī - vēl arī zibeņi no debesīm. Tā nu mēs bijām divatā. Es un viņš. Viņš - gandrīz viss baltā. Balts t-krekls un džīnas. Protams, viņš jau nezināja un joprojām arī nezina, ka balta krāsa ir viens no maniem spēcīgākajiem fetišiem. Un laikam lieki sacīt to, kādas gaismu rotaļas fluorescējoši zilā monitoru gaisma izspēlē ar spilgti baltu apģērbu.. Atzīstos, ka man ir ļoti grūti katrā maiņas atskaitē objektīvi un neitrāli izvērtēt arī viņa darbu. Es taču nevaru izmantot tādus epitetus kā "mīļš", "patīkams", "seksīgs", "iekārojams", "interesants". Nevaru, lai kā man gribētos. Tā vietā turpinu spēlēt vienaldzību. Un piekasos par ikvienu sīkumu. Zinu šo savu nejauki dīvaino īpašību; jo vairāk man kāds patīk, jo piekasīgāk un neciešamāk pret viņu izturos. Absurdi. Bet man gribas, lai cilvēks, kurš man šķiet tuvs esam - man gribas, lai viņš kļūtu un būtu pati pilnība. |
Publicēja: goldingietis
Datums: 11.07.2008. - 02:33:32
Lasīts (reizes): 1737
Komentāri: 12
|
| |