1. doma
Tupu savā visnotaļ mīlīgajā skabūzī, kas lepni tiek tagad dēvēts par kabinetu, un prātoju. Precīzāk - prātoju, par ko paprātot. Būtu tā kā jāpastrādā, jo termiņš - rītdiena... Bet... Kā jau parasti - iesākt ir tik šaušalīgi grūti. Tāpat kā iepazīties dažreiz. Nu tu redzi to foršo cilvēku un nekādi nesanāk pieiet un papļāpāt. Tāpat vien - kaut vai par neko. Jo tak pēc tā pirmā soļa viss pārējais sekos. Bet... Iesākt tiešām ir šaušalīgi grūti. Varbūt tikai man tā ir?
2. doma
Tiku pie jauna kaujas krāsojuma un kļuvu kaut kāda tāda kā savādāka. I. saka, ka lecīgāka. Skarbāka. Vai tiešām tas, kādu tu redzi sevi spogulī, liek mainīties?
3. doma
Kur ir fotoaparāta USB vads, jopcik? Nevaru ciest pārvākšanos un tam sekojošo baiso haosu... Ciest nevaru steigu, kad viss jāsamet vienā melnā atkritumu maisā. Stāvi nu pie tās čupas tagad un zīlē, kur ir kas. Cilvēki ir trakāki par žagatām - tik daudz mantu...
4. doma
Kādēļ zobi vienmēr sasāpas tieši tad, kad visforšākais zobu dakterītis pasaulē ir atvaļinājumā?