Kamēr grimu depresijā, atdzisa vakariņas. Tagad salst vēl vairāk. Tas tikai pierāda manu vakara domu, ka ja kas vispār mainās, tad tikai uz sliktu. Tā arī ir. Kamēr kritu cilvēcei ar šo domu uz nerviem, vienīgais, kas mainījās ir manas vakariņas. Un, protams, uz sliktu.

Apkuri neviens no visa skopuļu bara pieslēgt negrasās. Vismaz līdz atvasarai nē...

Neviena dzīva cilvēka te nav. Nav pat mājdzīvnieku. Pat zirnekļi ir kkur nolīduši, bet no tiem tāpat nebūtu nekāda siltuma.

Paldies vienam virtuālam cilvēkam, kas ļāva gana ilgi klāstīt depresīvas domas. Nabaga ne pie kā nevainīgā radība izturēja ~stundu... Apbrīnojami. Es, protams, nevaru principā depresīvā kondīcijā atzīt kko labu, jo tas apgāztu apgalvojumu, ka VISS ir slikti, tomēr respect.