..RIX nakts 3..
Kārtējā deva miera. Tik vēsā un zvaigžņoti vēlā septembra vakarā. Skatiens, kurš netraucēti var aizklīst tālumā.. Nakts vējš, kurš liegi rotaļājas ar matiem.. Un botu nesteidzīgā švīkstoņa tām glaužoties pie jaunā skrejceļa asfaltbetona virsmas. Naktī, kura oficiāli ir pēdējā pirms jaunā 3200 metru garuma lidostas skrejceļa būvdarbu pabeigšanas - nu jā, tagad es esmu nolēmis to izmērot ar saviem soļiem. Neprātīgi. Bet, ja reiz tāda izdevība un kārtējais ielūgums no lidlauka dienesta inženiera uz naksnīgām izklaidēm RIX stilā.. Nē, šoreiz ne ar parasto spilgti dzelteno džipiņu, bet gan ar jaunāko SAAB modeli, kurš potenciāli visos 3200 metros varbūt beidzot spētu tuvoties B737 nosēšanās ātrumam uz skrejceļa. Varbūt..
Laiks - apmēram pusstunda pirms pusnakts un pēdējās skrejceļa slēgšanas reizes. Daži nesteidzīgi, bet tomēr pietiekami sportiskā stilā ieturēti loki pa visiem lidlauka manevrēšanas ceļiem un lidmašīnu stāvvietām, lai vienkārši pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Un tad jau uzripojam galvenajam manevrēšanas ceļam F (jeb Foxtrot), lai dotos uz jaunizbūvēto pievedceļu A (Alfa), kurš noved taisni skrejceļa 360 sākumā. Te nu tas ir.. 3200 metri. Jaunizbūvēta un renovēta asfaltbetona josla, naksnīgo gaismu ieskauta. Mēdz smieties, ka jaunā skrejceļa otru galu nav iespējams saskatīt tādēļ, ka Zeme ir apaļa.  Balamutes.. Izkāpju no SAAB’iņa un, protams, neesmu kļūdījies - tuvojas viens no pēdējiem vakara reisiem. Tagad, kamēr vēl nav oficiāli pieejami visi 3200 metri skrejceļa, nosēšanās tiek veikta tikai krietni aiz faktiskā tā sākumsliekšņa; tas dod to reto izdevību atrasties tuvojošās lidmašīnas tiešā ceļā un izbaudīt sajūtu, kāda rodas tonnām rēcoša metāla aiztraucoties vien pāris desmitu metru augstumā pāri galvai.. Tagad zinu, ka troksnis reizēm tiešām spēj nogalināt. Bet tajā pašā laikā tas arī uzsit mežonīgas sajūsmas kvēli asinīs un sajūtās! Neaprakstāmi.. Pat man.
..atkal ērti iekārtojos sēdeklī. Drošības josta, atļauja no postenī esošās kolēģes uzripināties uz skrejceļa, tālumā saplūstošā sānu marķējuma gaismu līnija un.. "Pagaidi. Šoreiz nē. Es iešu kājām, " dzirdu savu balsi. "Kājām? Bet tie ir trīs kilometri!" "Man vienalga. Es tā gribu. Sagaidīsi mani tajā galā!" Durvis aizcērtas.. Un esmu viens. Beidzot. Tiesa, "tas skrejceļa gals" patiešām ir krietnu trīs kilometru attālumā, bet šoreiz vēlos uz turieni doties kājām; par spīti tam, ka tas nozīmē pietiekami ilgu kātošanu.
Dīvainas sajūtas. Faktiski es atrodos pašā civilizācijas sirdī - lidostā, bet reāli esmu tik tālu no citiem, cik vien varu būt. Skrejceļš ir tukšs, zinu, ka visi reisi ielidojuši un lidosta slēgta; bet vienalga, sperot pirmo soli uz asfaltbetona virsmas ir bijīga sajūta - kā jau vietā, kur debesis pieskaras zemei un cilvēks ir tik vien kā puteklis. Tomēr solis aiz soļa.. Botas klusi švīkst pret skrejceļu; klusums, miers un rudens nakts dzestrums. Mānīgu siltuma sajūtu dod tikai ik vien pēc pāris metriem iebūvētās skrejceļa marķējuma gaismas. Mānīgu? Jā gan. Jo tās spīd. Bet nesilda. Pieeju vienai tādai klāt, noliecos un pieskaros ar plaukstu. Spoža. Skaista. Tomēr nesilda. Auksta. Teorētiski vienas marķējuma gaismas lampas mūžs ir 30 gadi; tas nozīmē, ka tad, kad to nāksies nomainīt - tad man būs jau 60. Kas gan zina, kur es tad atradīšos?.. Varbūt klīdīšu kaut kur pasaulē.. Varbūt atradīšos kaut kur nespējnieku namā.. Varbūt būšu jau miris..
Solis aiz soļa. Doma pēc domas. Diezin, kā būtu, ja tagad pēkšņi sēstos kāds reiss?.. Katrā ziņā tā būtu pietiekami acumirklīga nāve. Vai nu ar spārna "leading edge" glīti atdalot manu galvas smadzeņu pamatni no muguras smadzenēm; samaļot manu augumu turbīnā; pieplacinot skrejceļa virsmai ar šasijām; izsmērējot pret korpusu; vai arī vienkārši nogalinot ar trokšņa izraisīto šoku.. Jebkurā gadījumā - pietiekami ātri. Un manam stilam atbilstoši. 
Ja nu kas, tad uz mana kapakmeņa iekaliet epitāfiju - "savu mūžu atdeva debesīm, lai pats tajās nekad nenokļūtu."
Bet es gan pagaidām došos uz priekšu. Kamēr vien nenonākšu "tajā galā"! Ja noguršu - vienkārši pastiepšu roku stopētāja ierastajā žestā. Jo galu galā es taču atrodos uz skrejceļa! Un gan jau reiz arī kāda lidmašīna pieturēs tieši manis dēļ - kā paklausot manis pašlaik klusi dungotajam DJ Tatana "Take Me Away" (just for one day).  |
Publicēja: goldingietis
Datums: 26.09.2008. - 00:04:12
Lasīts (reizes): 1923
Komentāri: 7
|
| |
