Pēdējais vakars mājās. Ieritināšanās siltā gultā, mīkstas merino čībiņas, ūdenspīpe un glāze tumšā heresa pie rokas. Mīļuma sajūta pašam pret sevi un vēlme palutināties. Jo rīt.. Rīt ap šo laiku jau būs beigusies pirmā pieredzes apmaiņas prakses diena EDDH/HAM. Jeb cilvēcīgāk sakot - Hamburgas starptautiskajā lidostā. Kādēļ tur? Tādēļ, ka es tā gribu. Gribu kaut nedaudz projām. Pamainīt vidi un cilvēkus. Un domas arī. Un vēl izmantot visas iespējas, kuras man bezmaz vai tiek pienestas uz zelta paplātes. Jo bieži jau tā nenotiek. Faktiski.. Esmu laimīgs. Man tādam jābūt. Man ir gandrīz viss, ko vēlos.
Un tas, kā pietrūkst..
Nē. Ne šovakar. Tādām domām tagad nav ne vietas, ne laika. Tās tika izdomātas jau aizpagājušajā darba naktī, kad pret stiklu sitās retā rudens lietus lāses. Un pat tad es sajutu, ka man nav tiesību činkstēt. Bet tā jau esmu iekārtots - pieņemot kā pašsaprotamu visu man esošo, viegli aizmirstot, ka tā varēja arī nebūt.
..un visu laiku prātā tas pats "Take Me Away", kurš dungojās arī tajā naktī, kad viens klīdu pa skrejceļu, lūkojoties gan lidostas nakts gaismās, gan arī vēl tā lielā debesu skrejceļa zvaigžņu mirgā, uz kura agrāk vai vēlāk nonāk ikviens dispečers, pabeidzot savas zemes darba gaitas šeit. Dungojas.. Es gribēju, lai lidmašīna pietur tikai manis dēļ. Rīt - tā beidzot notiks. Rīt - es pāreju nākamajā līmenī. Rīt.. Nu īsāk sakot - uz tikšanos Hamburgā!
Šis Interneta resurss, tāpat kā visi citi, izmanto sīkdatnes (cookies). Turpinot sērfošanu šajā resursā, Tu automātiski piekrīti sīkdatņu izmantošanai.