..izdzīvo šo dienu, izelpo, es redzu, kā tu man vēlies kaut ko pateikt, bet klusē...

tavu acu plaksti bezbailīgi skatās un es redzu, ko tu man vēlies teikt...

jā, es esmu Mīlestība, kuru tu sajuti ar mani esot, Mīlestība, kāda Tev ir atvērusies Tavas dvēseles mākoņos pirmo reizi...

tu tagad raudi un sev pēckaislīgu stundu asarās jautā:

- kāpēc, kāpēc tā notiek, un KĀPĒC MĪLESTĪBA IR TIK JAUKA???, - tu gandrīz kliedz, bet es saprotu tevi un atbildu:

- tā ir brīvība, kuru mēs visi nezin kur meklējam, skrienam, un gatavi skriet vai pa puspasauli, lekt ar izpletņiem, lai tikai drusku tai pieskartos... un tik un tā tas būs tikai ēnas atspoguļojums... jo brīvība dzīvo pat vienā divu IEMĪLĒJUŠOS SIEVIEŠU SKŪPSTĀ, rokas pieskārienā un acu skatienā... tev ir tikai jāgrib viņa tur atrast...