..Yankee Lima Bravo Bravo Delta..
Pirms gada apmēram šajā pat laikā manā prātā pirmo reizi aizdegās domas par baltajām Grieķijas smiltīm un līganajām cipresēm. Tas bija vēl tad, kad neko no tā visa nepazinu. Nepazinu, tikai instinktīvi ilgojos. Vai Tev kādreiz ir bijis tā, ka paša saprāts uzzīmē tik spilgtu vīziju, kuras īstenošanai atdod sevi visu? Kad ugunīgi nolīdzini visus šķēršļus un kavēkļus, kad dari visu iespējamo un neiespējamo, lai pēc pāris dienām pamostos kā no sapņa un saprastu, ka vīzija ir piepildījusies par visiem simts procentiem?.. Man grūti to aprakstīt un izstāstīt.. Bet tas ir tas kā pašlaik jūtos, kad pēc simtiem jūdžu esmu atkal atgriezies mājās. Soma kārtējo reizi atstāta stūrī neizkravāta (zinu, ka man vienmēr grūti piespiesties pēc ceļojuma to izdarīt , ārdurvju atslēgas nevērīgi nomestas plauktā un ziemas jaka tikai veiksmīgas nejaušības pēc trāpa tieši uz drēbju pakaramā.. Kas tas ir? Kas ir šī sajūta, kura aizsākās jau šodien - tur, Hamburgas lidostā, gaidot māju reisu? Atkalredzēšanās, ilgas, atmiņas, skumjas, no smadzeņu sinapsēm neizdzēšami iespaidi.. Pirksti spēlējas ar nu jau gadu kā plauktā kaltušu Korfu olīvkoka zariņu un skatiens glāsta gādīgu roku nopītu savvaļas zāļu vainagu ar kuru tiku kronēts tur - saulrietā, Vidusjūras krastā.. Akmeņi vēl bija silti no pagājušās dienas svelmes, matu cirtās un smilgās liegi rotaļājās vakara vējš un skatiens visu laiku traucās līdz apvārsnim kā vēloties atmiņā ietvert visu, lai nekad neko neaizmirstu. Viens no brīžiem, par kādiem esi gatavs samaksāt ar savu dvēseli. Ko es arī pamanījos izdarīt. Bet pat izkaltušais vainags joprojām smaržo tikpat medaini saldi kā toreiz - tajā vakarā Vidusjūras krastā. Atmiņas.. Jā, tagad es zinu, ka tas iesākās šodien, tieši tur, Hamburgas lidostas terminālā. Un kādēļ? Sasodīts, tas tādēļ, ka esmu nelabojams fetišists, visu laiku pieķeros lietām, kuras saistītas ar tik spēcīgām atmiņām, ka tās var izdzēst vien nāve.. Un tādēļ, ka šodien atkal satikos ar Deltu. Kas ir Delta? Nu "Yankee Lima Bravo Bravo Delta" (jeb YLBBD) taču! Ja cilvēciskāk - tad airBaltic Boeing 737-500 ar augstākminēto reģistrācijas numuru. Es zināju, ka agri vai vēlu šī tuvā tikšanās atkal notiks, tikšanās ar spārniem, kuri pirms gada man laupīja nevainību un aizveda pirmajā īstajā paša ceļojumā uz pasaku zemi. Delta.. Kopš tās reizes man viņa ir pavisam īpaša. Savas kretīniskās un mizantropiskās iedabas dēļ lidmašīnas atceros un ievēroju daudz labāk nekā cilvēku sejas un personības. Un kā gan lai arī tas nenotiktu, ja tik daudz nomoda nakts maiņu stundu pavadītas gandrīz vai aci pret aci ar Deltu, kuras nakšņošanu vienmēr esmu centies ieplānot pašā ērtākajā lidostas stāvvietā, vien dažu simtu metru atstatumā no sevis, lai visu nakti varētu būt divvientulībā un atmiņās. Sauciet mani par traku, bet es drīzāk iemīlos lidmašīnās. Nevis cilvēkos. Joprojām atceros kā mani sirdspuksti toreiz saplūda ar viņas dzinēju ieskrējiena dziesmu uz skrejceļa, lai pēc trīs stundām tie atkal paātrinātos, kad pāri slaidā pagriezienā eleganti atvēztajam spārna galam iezīmējās pirmie vakara saules glāstītie Atēnu olīvdārzu pakalni un Vidusjūras mirdzums.. Es atceros. Atceros to visu pārāk labi. Un tagad atkal tikšanās mājupceļā no Hamburgas. Delta ir īpaša. Dzimusi 1999. gadā un uzreiz pēc tam nonākusi AirFrance ģimenē, no kuras tad arī tikusi adoptēta airBaltic lidmašīnu saimē. Toreiz viņa man bija pirmā.. Un es viņai? Noteikti ne vairs pirmais un arī ne pēdējais. Bet tāds jau ir lidmašīnu liktenis - ceļot, lauzt sirdis, atstāt atmiņas un pēcgalā varbūt nonākt Lielajā Visu Lidmašīnu Kapsētā kaut kur Mohaves tuksnesī, lai vadot pēdējās dienas pirms sagriešanas lūžņos vēl katrā vakara saulrietā klusītiņām elpotu un atcerētos debesis, kurām reiz bija piederīgas.. Par to visu es domāju šovakar. Par olīvkoka zariņu manos pirkstos, zāļu vainagu, lidmašīnu dzelžiem, kuros iemājo dvēsele, par ilgām un bezcerīgu iemīlēšanos.
|
Publicēja: goldingietis
Datums: 07.02.2009. - 22:13:47
Lasīts (reizes): 1825
Komentāri: 7
|
| |