Ir vēla nakts, bet es joprojām sēžu ar laptopu klēpī, pirksti slīd pāri taustiņiem, turpretī dzirde un domas tajā pašā laikā daudz vairāk pievērstas tam, kas notiek laukā. Putina.. Laikam jau būtu jāsaka - "beidzot", tomēr tā īsti nespēju par to priecāties. Un roka jau atkal pasniedzas līdz netālajam grāmatu plauktam, lai kuro reizi paņemtu iecienītāko mītu grāmatu un atšķirtu to tajā lapā, kura būs jau tik labi ielocījusies, ka vienmēr atveras pati.. Zini, gandrīz vai tāda sirreāla sajūta - it kā pat nedzīvas lapas censtos kaut ko atgādināt, par kaut ko brīdināt.. Nojautas saasinās un vēl no sirmo aizlaiku senčiem mantotais instinkts, kuru civilizācija tā arī nav spējusi pilnībā nomākt brīdina, ka jābūt gatavam. Kam? Tam, par ko vēsta tas pats senais stāsts, kurš arī šobrīd stāv atvērts manā priekšā un kuru gandrīz vai zinu no galvas. Tas ir norvēģu mīts par pasaules galu, kuru nes nevis trakojošas liesmu mēles, nebeidzami plūdi vai mežonīgas vētras brāzmas.. Nē, viss notiek pavisam mierīgi un nesāpīgi - beigas atnes sniegs; balts, mīksts, nebeidzams un slāpējošs, kurš savā varā pārņem visu pasauli, to ietinot, aizmidzinot un noslāpējot. Un, kad viss būs sastindzis mūžīgajā mierā, tad arī mītiskais debesu vilks beidzot atplētīs savus žokļus un aprīs sauli, lai iestātos tumsa un nebeidzamā nakts.. Tas arī viss.
Un instinkts brīdina, ka tas ir tieši tas, kas notiek pašlaik. Ka jābūt gatavam.. Ka jāsagatavojas pēc iespējas labāk, lai izdzīvotu tad, kad civilizācijas kā tādas vairs nebūs. Kad laptops būs viens vienīgs bezvērtīgs dzelžu un plastmasas gabals, bet vienkārša stikla pudele gandrīz vai vērtīgākais, kas cilvēkam nepieciešams. Kad patiešām nāksies cīnīties nevis par labāku karjeru vai augstāku atalgojumu, bet gan par to, lai fiziski izdzīvotu un pakamptu sev lielāko gaļas gabalu, pirms to izdarījis kāds cits.
Apokaliptiskas noskaņas solītās vētras priekšvakarā.. Bet tas ir tas kā jūtos, kad dzirdu vēja aurus aiz loga un netā pārlūkoju informāciju par to, kas šajā brīdī notiek pasaulē. Štati grimst sniega vētras kupenās, Eiropa līgojas vēja brāzmās, Austrālija kvēlo krūmu ugunsgrēku liesmās.. Un kā atbilde uz visu to aizlaiku instinkts mudina atrast pēc iespējas ērtāko un aizsargātāko alu, biezāko lāča ādu un sagādāt iespējami lielākos pārtikas krājumus.
..Vai esmu vienīgais, kuru nomāc tik neizbēgamas priekšnojautas? Vai arī tomēr cilvēces kolektīvā zemapziņa ikvienu indivīdu cenšas brīdināt un sagatavot nenovēršamajam?..
Es nezinu. Sajūtu vien to, ka krīt sniegs un šķiet - arī vilks jau ir tepat vien, pie durvīm..