-> Un tagad, mans pacietīgais Lasītāj, kurš atkļuvis līdz šai bloga vietai - tagad man jāuzdod Tev jautājums. Kā šķiet Tev - no kurienes rodas mūsu nakts murgi? Vai tie rodas vnk no pārmērīga gaļas un skābu kāpostu patēriņa pirms iemigšanas? Vai rodas no mūsu iepriekšējās dzīvēs sačakarētās karmas? Vai arī tie dod brīdinājumu par ļaunām lietām, kuras draud notikt/notiek ar mums garīgi/fiziski tuviem cilvēkiem?..
Vai pie vainas ir joprojām, līdzīgi gravitoniem, teorētiski definētās, bet joprojām praktiski nepierādītās PSI daļiņas, kurām šķērslis nav nedz laiks, nedz telpa? Kuras, arī līdzīgi teorētiskajiem gravitoniem veido sava veida lauku no sajūtām un pārdzīvojumiem? Kuras, tāpat kā gaismas daļiņa fotons, ja reiz radusies, tad arī eksistē mūžīgi? Kā ir? Vai iespējams, ka noteikts notikums noteiktā laika/telpas punktā emitē noteiktu PSI daļiņu plūsmu, kura saglabājas, neiznīkst un spēj atstāt iespaidu uz cilvēka izjūtām?
Pastāstīt man par savām?..
Jā, pagājušajā naktī tas bija murgs. Ļaunākajā nozīmē. Šķita, ka atkal esmu mazs bērns un atrodos savā bērnības guļamistabā. Vecā, mīļā koka gultiņa ar redelēm, mīkstā flaneļa pidžama ar zīmētajiem rotaļu lācīšiem un maigā nakts lampiņas gaisma, kura caur aizvērtajiem plakstiņiem pusmiegā liegi gaismojas acīs.. Apmēram tāpat kā vasaras vidū saulainā dienā pēc izskriešanās pa ziedu un smaržu pilnām pļavām bezspēkā pakrīti kaut kur zem kļavām un sajūti kā saules gaisma maigi rotājas uz aizvērtajiem plakstiem.. Siltums un miers.. Es apzinājos, ka atkal esmu pavisam maziņš, tomēr tajā pašā laikā saglabājot arī savu pašreizējā "pieaugušā" cilvēka saprātu. Nu Tu jau zini, ka sapņu izjūtas grūti aprakstīt saprotami. Bet es cenšos. :)
Un tad.. Pēkšņi sajutu kaut ko siltu uz savas virslūpas. Sākumā nodomāju, ka atkal miegā sācis asiņot deguns (arī reālajā dzīvē ar mani tā šad un tad gadās) un jau pacēlu plaukstu, lai par to pārliecinātos.. Kad.. Sajutu to pašu uz jau paceltās plaukstas. Tik.. Tik.. Tik-tik.. Kā lietus lāses. Arvien ātrāk un neatlaidīgāk. Pretīgi silts valgums. Un smārds - arī jau tik pazīstams! Negribot atvēru acis un - asinis. Visur. Gan uz sedziņas, gan rokām, gan sejas. Lēnām, bet regulāri un neatlaidīgi. Šķiet, no istabas griestiem.. Šķiet, no manis paša!
Izmisīgi sāku kliegt.. Tajā brīdī sajūtu, kā mežonīga nakts vētra aiznes istabas jumtu un es palieku guļot savā bērnības gultiņā - veroties nakts debesīs, kurās haotiski un nebeidzami slīd melni nakts mākoņi. Bet pašas debesis - tās ir vēl ļaunākas, zemākas un melnākas, nekā jebkad agrāk! Es kliedzu. Izmisīgi. Šķiet, man blakus kāds mirst. Vardarbīgi un nežēlīgi. Negribot. Bet es tā arī nespēju pagriezt galvu un apjaust, kas tieši notiek! Asinis plašā strūklā pašķīst uz vēl atlikušajām istabas sienām, ļaunās debesis tajā visā nolūkojas un man ir sajūta, ka es.. Ka es būšu nākamais. Kuram nāksies ar savām asinīm iekrāsot šīs sienas.. Kliedzu.. Kliedzu nežēlīgi.
Un pamostos pats savā gultā, dobjā murgu kliedziena atbalsij arvien žvadzot visās atmiņu ķēdēs un istabas sienās, asiņu šalkai dunot galvā, acu priekšā mirgojot miljoniem zvaigznīšu un ar sajūtu, ka tūlīt, tūlīt apstāsies sirds.. ..un pamosties no tā visa savā gultā, nezinot un skaidri neapzinoties, kurai tad no divām pasaulēm īsti piederi Tu pats - vai tajā, NO KURAS tikko pamodies, vai arī tajā, KURĀ tikko pamodies.. Tas ir gandrīz vai pats briesmīgākais.
Varbūt reizēm es sapņoju par krītošām lidmašīnām, kurām nekādi nespēju palīdzēt. Tas ir briesmīgi. Bet vēl daudzkārt briesmīgāk ir sapņot par sevi pašu, kuram ES PATS nekādi nespēju palīdzēt.
