=> ..tādēļ arī “Džei Sī šoreiz domāja tik ilgi”.. Kārtoju savus plauktiņus, līdz tiku skaidrībā, ka tomēr ESMU savā īstajā laikā un īstajā vietā. Un, ne tikai esmu, bet vēlos būt arī turpmāk.

Sajūtu, ka man ir paveicies jau tajā pirmajā lietainajā pavasara dienā, kad pirmo reizi pārkāpu sava toreiz jaunā amata slieksnim.. Paveicies, kad tiku “nodots aizgādībā” savām pirmajām “darba skolotājām”.. Paveicies, ka tiku iemācīts ikvienu darbu vai darbiņu paveikt pēc iespējas precīzi, uzmanīgi un līdz galam.. Paveicies pat ar “pērienu”, kurš saņemts par ikvienu reizi, kad tā nedarīju! :)

Tas viss ir palīdzējis ielikt ļoti labu pamatu visam tam, ko nu pašlaik daru. Pie tam arvien pats vienmēr esmu bijis kā “ziņkārīgais zvērēns”, kurš izmanto katru iespēju, lai kaut ko iemācītos arī pats uz savu roku – negaidot nedz pamudinājumu uz to, nedz arī atalgojumu par to.

Jo tā ir pietiekami svarīga manas personības īpašība – ja kaut kas Tevi interesē, tad “roc”. Roc! Ņem palīgā prātu, domas, esošās prasmes, analizē, pēti un mācies. Klusās nakts stundās “izej cauri” ikvienam “manuālim”, kurš noputējis guļ tālākajā plauktā un kuru varbūt gadiem ilgi neviens nav iedomājies pārlapot.. Izpēti ikvienu darba metodi un līdzekļus, kādi tās paveikšanai ir Tavā rīcībā.. Domā, analizē un secini ko varētu darīt labāk un efektīgāk.. Iespējams, pietiekami liela loma ir arī manai [šķietami pārlieku lielajai] tieksmei uz perfekcionismu. Atzīšos, ka tas tomēr reizēm arī traucē – traucē uzņemties uzdevumus, par kuriem neesmu drošs, ka varēšu tos atrisināt tā, lai justos apmierināti ne tikai pārējie darba kolēģi, bet piedevām vēl arī es pats.

Jo.. Es vienmēr atceros par salīdzinājumu starp cilvēka pieredzi, zināšanām un riņķa laukuma & perimetra līnijas garuma aprēķināšanas formulu. Šķietami absurds salīdzinājums? Tomēr ne īsti tā.. :)Patiesība, kuru visi esam apguvuši – riņķa laukumu aprēķina pēc formulas S = π  R2, kur “π” vienmēr būs nemainīgā konstante, bet “R” - riņķa rādiuss, vienīgais lielums, kuru iespējams izmainīt.

Sakarība – jo lielāks rādiuss, jo lielāks tātad riņķa laukums – strādā arī dzīvē; ja par “rādiusu” pieņem cilvēka iegūto pieredzi, tad tieši šīs pieredzes lielums arī nosaka viņa “laukuma” jeb zināšanu apjomu. Tātad es zinu savu “zināšanu apjomu”, kuru nosaka tikai manis paša iegūtā pieredze.. Toties ārpus manu “zināšanu laukuma” plešas neapgūtā “terra incognita” (“neizpētītā, nezināmā zeme” - lat.).

Un, tāpat kā riņķa laukumu no pārējās nezināmās plaknes daļas atdala perimetra jeb apkārtmēra līnija – tieši tāpat arī manas zināšanas, patīk man pašam tas vai arī nē, kādā vietā “apstājas” pie robežas, aiz kuras tālāk vairs neesmu spējīgs un arī tiesīgs izdarīt secinājumus un spriedumus, jo manu zināšanu – nu to vairs vienkārši nepietiek.

Vai zini arī to, kā aprēķināt šo savas “nezināmās pasaules” robežas garumu?.. :)

Arī tas ir vienkārši: C = 2π x R.

Atkal “2π” ir nemainīgs lielums un vienīgais, no kā viss atkarīgs, ir riņķa rādiuss. Jo lielāks rādiuss, jo garāka riņķa līnija.

Secināsim? Retais gadījums, kad ģeometrijas pamatsakarības iespējams gandrīz nepastarpinātā veidā attiecināt arī uz cilvēka dzīvi – jo vairāk es esmu pieredzējis, jo lielāks ir manu zināšanu apjoms, bet tomēr tajā pašā laikā – jo garāka ir arī manas izzinātās pasaules robeža saskarsmē ar vēl neizzināto. Un jo vairāk es zinu, jo labāk apzinos to, cik ļoti daudz patiesībā nezinu..

Tas arī ir viens no faktiem, kuru savā dzīvē nekad neaizmirstu. Vienalga, naktī vai dienā, darbā vai mājās, draugos vai vienatnē.. Secināt un pašam rīkoties tā, lai manas zināšanas tiktu samērotas ar man vēl neizzināto. Vienmēr pajautāt pašam sev - “vai man ir tiesības runāt un argumentēt, ja pats īsti nemaz nepārzinu attiecīgo jomu?”.

Un vienlaikus – tas arī ir pats spēcīgākais pamudinājums zināt, iemācīties un sasniegt vēl vairāk!

Skat, aizklīstot elementārās ģeometrijas ekskursos atkal esmu novirzījies no esejas tematikas..

Bet, ja reiz domas sāk klīst neceļos, tas nozīmē, ka ir pienācis laiks izdarīt kopsavilkumus.

OK, tātad, kā potenciālajam izsludinātā amata kandidātam (seko pašam sevis paslavēšana):

1. man ir paveicies, ka esmu nonācis savā īstajā vietā un savā īstajā laikā;

2. man ir paveicies ar savu raksturu un tieksmi uz perfekcionismu, kura arī mani pašu vienmēr dzen nepārtraukti attīstīt un pilnveidot savas prasmes un iemaņas;

3. man ir paveicies, ka esmu pietiekami nemierīgs, lai meklētu veidus un iespējas, kā savu darbu darīt arvien labāk;

4. man ir paveicies, ka RIX ir tik dinamiska lidosta, kurā viss atrodas tik straujā attīstībā, ka arī man pašam nav iespējas ieslīgt rutīnā un pašapmierinātībā, bet tā vietā nepārtraukti strādāt pašam pie savu rakstura īpašību un darba prasmju uzlabošanas;

5. man ir paveicies, ka saprotu – lidostā ne vienmēr katru dienu spīd saule un gadās arī “melnās dienas”, bet es tāpat arī joprojām spēju visām nepatikšanām veiksmīgi tikt pāri;

6. man ir paveicies, ka vienmēr cenšos saglabāt mieru jebkurā situācijā vai konfliktā un “neaizdegties” par niekiem;

7. man ir paveicies, ka esmu ieguvis pietiekami labus pamatus un pieredzi sava pašreizējā darba pienākumu veikšanā;

8. man ir paveicies, ka samērā labi protu sadzīvot arī ar saviem tiešajiem darba kolēģiem (tāpat kā, ceru, arī viņiem tas izdodas ar mani);

9. man ir paveicies, ka nekad pārlieku viegli un ātri neuzticos pat pats saviem lēmumiem, bet vienmēr tos apsveru, cik atļauj manā rīcībā esošais laiks & zināšanas;

10. man ir paveicies, ka esmu iemācījies – vēl svarīgāk par lēmuma pieņemšanu ir prasme pēc tam prast paskaidrot vispirms jau sev pašam, kādēļ pieņemts tieši tāds un ne citāds lēmums;

11. man ir paveicies, ka [lai gan var izklausīties neticami] protu atzīt savas kļūdas, ja uz tām man argumentēti norāda un mans ievainotais pašlepnums pēc tam arī darīs visu tam iespējamo, lai to pašu kļūdu otru reizi vairs nepieļautu;

12. man ir paveicies, ka saprotu – par katru cilvēku vislabāk liecina viņa darbi un viņa paša paveiktais;

13. un, man galu galā ir paveicies arī ar to, ka ikvienu katras jaunas darba dienas iesākumu varu sagaidīt ar apziņu, ka nemaz jau tā īsti nedodos uz darbu, bet gan atkal uz turieni, kur veltīšu pāris stundas savam vaļaspriekam, jo - mans darbs ir mans vaļasprieks un mans vaļasprieks ir mans darbs!
    

(Izklausās jau pēc vienkārši saldas šokolādes kūciņas un pie tam vēl ar putukrējuma garnējumu! Vai ne? (nododu general public vērtējumam) Bet, c"mon, vai tad var neiepatikties tāds jaukumiņš kā es? :D

Labi, ar pieteikuma eseju arī esmu veiksmīgi ticis galā - uzrakstīta, pārbaudīta, aizmeilota visām adresēm, kur vien vajag. Gaidīsim atbildi. Ja kas, novēliet, lai salaužu vienu vai pat divas savas kājas!)