..ir svētdiena, pirmā patiešām pavasarīgi vasarīgā un siltā dienas izskaņa šajā lidojumu sezonā. Ak jā, kāds cits manā vietā varbūt drīzāk sacītu, ka pirmā tāda diena šajā gadā; tikai tā nu ir sanācis, ka savu laika ritējumu es drīzāk mēru pēc tā, kā lidmašīnas aiztrauc debesīs, nevis pēc parastajiem ikdienas standartiem. “Diagnoze”.. ;) Tātad – ir svētdienas pievakare, turklāt tāda pievakare, kuru vairums pārējo cilvēku izmantotu netraucētai atpūtai brīvā dabā, ja reiz atkal pēc garas ziemas tāda iespēja radusies; es, savukārt (tā kā nekad neesmu bijis tas “pārējais”), esmu izvēlējies šo vakaru atkal pavadīt mājās, baltas papīra lapas un rakstāmā sabiedrībā.

Tam ir divi iemesli. Un es joprojām nevaru izšķirties, kurš īsti no tiem ir galvenais; tomēr, kā jau “klasificēt-kāra” un “lietas-pa-plauktiņiem-liekoša” personība es zinu, ka tas arī ir labākais veids, kā tikt galā ar neskaidrībām – iesākumā kaut vai pavisam vienkārši tā, “saliekot visu pa plauktiņiem”.

Viens no iemesliem ir tas, ka līdz piesacīšanās beigu termiņam uz iekšējā kārtā izsludinātā darba konkursa kārtējo amata paaugstinājumu ir palicis pavisam nedaudz laika.. Un otrs – arī tas, ka beidzot gribas izdarīt to, ko vajadzēja izdarīt jau krietni pasen; tas būtu – drošā, skaidrā un stingrā rokrakstā uz papīra notvert savas pārdomas par vienu no svarīgākajiem aspektiem manā dzīvē, proti – par tematu “kādēļ tad īsti esmu tāds maita, kāds nu reiz esmu”.

Pie tam esmu arī pieradis, ka laiku pa laiciņam vienkārši IR nepieciešams paspēlēties ar dzimtās valodas gramatikas likumiem, tās uzbūves elementiem un savu prasmi to visu pielietot – jo tas atmaksājas ilgtermiņā, saglabājot pietiekami labā līmenī prasmi izmantot tīru un pareizu valodu gan vārdiskajā, gan arī rakstiskajā saziņā ar pārējiem līdzcilvēkiem. Nav svarīgi, draugiem, svešiniekiem, darba kolēģiem.. Jo vienmēr esmu uzskatījis, ka viens no elementiem, kurš raksturo katru kā personību – tā ir viņa valoda. Un, ja reiz arī ikdienas darbā pārējie darba kolēģi Tevi vairāk zina no balss un tās sacītā vai arī pēc e-pasta sarakstes teksta, tad, šķiet lieki pieminēt, ka maksimāli perfekts valodas lietojums saziņā ir pietiekami liels pluss. :)

Tātad – noķerot savas pārdomas baltajā papīra lapā, es vienlaikus iegūstu divus labumus. Gan potenciālu eseju, lai piedalītos izsludinātajā konkursā, gan arī nelielu treniņu prātam un valodas pielietojuma prasmei.

Nav jau pārsteigums tas, ka “neizturamais Džei Sī atkal domā”; drīzāk neliels pārsteigums varbūt ir tas, par ko viņš vispār domā. Kādēļ tikai tagad “kricelē” eseju, lai tomēr iespiestu arī savu kandidatūru amata pretendentu sarakstā.. Kādēļ izvērsts, visus “pro” un “contra” argumentus uzskaitošs pieteikums pārdesmit lapu apjomā netika saņemts uzreiz jau pirmajā stundā pēc iekšējā konkursa izsludināšanas..

Jā, šķiet, man atkal nepieciešams “sakārtot plauktiņus”!

..tikai nesen atgriezos no atvaļinājuma. Pietiekami ilga, lai atkal kaut vai pavisam nedaudz pierastu pie dzīves, kura notiek ārpus lidostas.. Un tomēr arī pietiekami īsa, lai tā laikā pavisam neatradinātos no atkarību izraisošās “vielas”, kuras koda nosaukums ir RIX. Pirmo tās devu ieņēmu nu jau gandrīz pirms pieciem gadiem; tajā brīdī, kad vēl pavisam “jauns un nevainīgs” ar savu parakstu apstiprināju darba līgumu lidostā uz izmēģinājuma laiku. Nenojaušot, ka ar to pašu arī esmu iedevis pašam Nelabajam mazo pirkstiņu.. Aizgājis ogot viltīgā purvā.. Uzsācis valsi mīnu laukā.. Nu, sauciet to, kā vien vēlaties! Bet fakts ir tas, ka pēc tās dienas joprojām esmu šeit, vienalga, lai cik nu ļoti tas citiem var patikt vai arī nepatikt. Un vismaz man pašam pats atbilstošākais šķiet salīdzinājums ar purvu. Labā nozīmē, protams. Tad, ja nu reiz lidostā esi arī iestidzis, tad tas ir uz ļoti ilgu laiku. Jo ir divu veidu cilvēki – vieni ir tie, kuri atnāk, pastrādā un aiziet, saprotot, ka šis tomēr nav viņu “purvs”.. Un ir otra kategorija – tie, kuri atnāk, pastrādā, iestrādājas, strādā un “saindējas” ar purva gāzi tādā apjomā, ka kļūst no tās atkarīgi un vairs pat nevēlas meklēt ceļu atpakaļ uz parasto ikdienas dzīvi – saprotot, ka tā jau patiesībā arī neko īpaši daudz nenozīmē.. Vēl jo vairāk tad, kad apjaut, ka īstenībā paša dzīves aicinājums, vaļasprieks un darbs – tas viss galu galā izrādās viens un tas pats esam. Un brīžos, kad apzinies to, ka vari sacīt: “Hei, bet man taču ir paveicies apvienot manu darbu ar manu hobiju!” - tajos brīžos arī pats labprātīgi pabrien purvā VĒL tālāk, lai arī tikai iegrimtu tajā VĒL dziļāk. :) Brīžos, kad asinīs vienlaicīgā sajaukumā uzbango apziņa, ka dari darbu, kurš Tev patīk un pie tam vēl arī esi savā laikā un savā vietā – tad arī tā ir pietiekami liela daļa no atalgojuma par “noslīkšanu”. Atalgojuma daļa, kura darba līgumā nemaz nav atrunāta, bet kuru “Nelabais” piešķir ikvienam, kas ar viņu slēdz līgumu “uz mūžu un no visas sirds”.

Vai esmu bezjēdzīgs sapņotājs? Nedomāju vis.. Man tikai ļoti patīk tas, ko daru; man patīk vienmēr nemierā esošā un prasīgā lidostas vide; man patīk iespēja vienmēr uzzināt & iemācīties kaut ko jaunu (kaut vai arī “pašam uz savu roku”), man patīk apziņa, ka vienmēr arī pašam jābūt “labākajā formā”. Un – varbūt man arī paveicies vēl ar to, ka protu vairāk vai mazāk sakarīgi savas pārdomas uzticēt rakstāmajam un papīram.

Tomēr, kā jau pieminēju, es neesmu sapņotājs. Es zinu, ka par visu dzīvē ir jāmaksā. Par ikvienu tās servēto šampanieša glāzi tiks prasīts norēķins. Un tikai tas, vai būsi spējīgs maksāt savu norēķinu – tas arī parādīs, esi savā vietā vai arī nē.

Kas ietilpst “norēķinā”? Jā..

Tajā ir dienas, kad viss notiek īsti ne tā, kā pašam gribētos..

Dienas, kad lidmašīnas lido tā, it kā lidojumu saraksta nemaz nebūtu..

Vai arī dienas, kad tās nelido nemaz..

Dienas, kad šķiet, ka neviens nav ar Tevis darīto apmierināts..

Vai dienas, kad arī pats ar sevi neesi apmierināts..

Dienas pēc darba maiņas, kad domā - “nekad vairs!”..

Vai arī dienas, kad galvā iezogas “ķecerīgais jautājums” - bet kam tas viss?.. Vai man to vajag?.. =>