goldingietis / Tik sen jau nebija sanācis to darīt.. Es domāju - atkal pāris stundas s...
Tik sen jau nebija sanācis to darīt.. Es domāju - atkal pāris stundas s
Tik sen jau nebija sanācis to darīt.. Es domāju - atkal pāris stundas sava laika veltīt vakara pastaigai pilsētas ielās. Tas tomēr ir viens no līdzekļiem kā sakārtot dienā gūtos iespaidus pa plauktiņiem, noskaidrot domas un sagatavoties nākamajai dienai. Vismaz man pašam patīk, ja varu neviena netraucēts jau kuro reizi izsoļot gandrīz līdz beznosacījumu refleksu līmenim iepazīto maršrutu, ik pa brīdim ar labpatiku konstatējot, ka pavisam jau aiz ieraduma atrodos tieši tajā ielas pusē, kur jau esmu atradies arī desmitiem citu iepriekšējo vakara klaiņojumu gaitā. Un neapzināti piefiksēt, ka, lūk, šajā krustojumā gan būs nepieciešams divpadsmit sekundes uzgaidīt, līdz iedegsies zaļā gaisma. :) Precīzi un paredzami, kā jau vienmēr. Sakiet ko vien vēlaties, tomēr rutīnai ir arī savas priekšrocības! Tā ļauj sajusties drošībā un pasargātam, kas, savukārt, netraucē un veicina nebeidzamā domu un iespaidu pavediena risināšanu..
Par ko es tādos brīžos domāju?.. Par pietiekami daudz un dažādām lietām, lai tās būtu pagrūti uzskaitīt..
Tomēr šajā vakarā bija kas īpašs, kas tāds, ko patiesībā jau nebiju izjutis ļoti, ļoti sen.. To sajūtu, ka varbūt tomēr esmu kādam nepieciešams un kādam vajadzīgs. Ka varbūt tomēr ir kāds, kurš par mani domā. Vismaz man pašam beidzot ir tas, kuru tik ilgi esmu meklējis un beidzot arī varbūt atradis. Cilvēks dzīvo, lai kaut uz mirkli rastu apliecinājumu un pierādījumu otra cilvēka acīs savas eksistences nepieciešamībai. Varbūt tieši tā arī ir mūsu esamības pati kvintesence - būt kādam vajadzīgam..
(fonā izskan Paul van Dyk "For An Angel"). Ir labi.. Tik labi, cik labi jau veselu mūžību nav bijis!
Šis Interneta resurss, tāpat kā visi citi, izmanto sīkdatnes (cookies). Turpinot sērfošanu šajā resursā, Tu automātiski piekrīti sīkdatņu izmantošanai.