Nu tas i es, i -bio:)
Es esmu plebejs un lauķis, Pie inteliģences pielipis dadzis Kā nevajadzīga grēma, durvju kājuslauķis. Es esmu iztēsta skaņa, blāva dziesma; No traktorista dvingas Izšļupstēta, piedegušas pannas liesma. Es esmu dubļi, un Kurzemes māli, Ko visuaugstais paģiru rītā Sajauca abrā ar dzīvības sāli. Man trūkst melodijas un žesti, Jo grebdams deju grīdu, es šļūcu Kā čigāni pa nokaitētu Bukaresti. Es esmu parasts kā auzas vai klijas, Uz kores pelēks zvirbulis sēž, Raugi- viņa dziesma ar manējo mijas. Lūk še Kurlandes pļava, kur stārķi kāto; Uz celma sēž muļķis Un tukšas sēnalas par dzīvi prāto. Upe nes praulus, ceļi krakšķ, Es striegu pa straumi, pavei- Upe deg, ogles kā pulkstenis sprakšķ. Kas gan ir vīrs, un kas gan ir vārds, Ja šķības tam domas, īsi pirksti No rokām izmaucas uzplaucis cirvja kāts. Nešņuksti zem deguna, neesmu te nācis Palikt pie tava ledusskapja Kā uz lēta patosa balstīts Laimes Lācis. Raugi, manis reiz nebūs, beigta būs balle; Uz liekšķeres pelni un vijole zāģēs Pie kambara uz naglas plīvos mana vecā šalle. Bet neaizmirsti, es arī esmu zeme, un siena šķūņi, Ar absintu slacīta ozola sija, Uz kā turas Latvijas pilis, ķieģeļu mūri. Tad runās darbi, sviedru garša, ne iedomu tēli. Es laimigs aizmigšu sirmā stārķa ligzdā, Pie Ventas rokās to turēs mani dēli. Jurcix, 2011, augusts.
|
Publicēja: jurcix
Datums: 03.08.2011. - 18:50:32
Lasīts (reizes): 1808
Komentāri: 2
|
| |