...
Viņa ņēma bļodiņas pagriezusies ar muguru pret mani. Es nespēju noturēties un pieejot tuvu klāt, pieglaudos ar augumu viņai un ieelpojot viņas matu smaržu pieskāros viņas tumšajiem matiem.
Tas ir kāds spēks, kas neļauj paiet garām, kas liek pieskarties, kas liek apgriezt viņu otrādi un maigi pieskarties viņas lūpām. Viņa neatbild. Viņa izskatās noslēgta un nobijusies. Bet es zinu, vismaz man liekas, ka zinu, ko viņa domā un neuzstāju. Es turpinu viņu maigi skūpstīt uz vaigiem, sajūtot viņas maigo ādu, uz kakla, ieelpojot dažādo smaržu sajaukumu. Viņas lūpas paveras, no sākuma, nedroši un mazliet sausi, bet tuvums ir tik tuvs un vienlaikus pietiekami tāls, lai es nemanāmi pārlaistu mēli pāri savām lūpām un brīdī, kad tās pieskaras viņējām, skūpsts ir slīdīgs, maigs, erotisks un ļoti lēns...
Viņa jautā, vai iesim ēst zupu. Es jautāju - kur? Viņa smaida un es arī. Es nevelku garumā. Es paņemu viņu aiz rokas un aicinu uz istabu, kurā pati esmu bijusi labi, ja pāris reizes un arī tad uz pāris sekundēm. Viņa vilcinās, bet ne tik ļoti, lai es apstātos. Viņa seko man. Es zinu, ka viņas gulta ir tā, uz kuras ir nolikta ģitāra un portatīvais dators.
Viņa izskatās izbijusies... Bet es gribu sajust viņu... Mēs esam runājušas par to un viņa nav teikusi, ka nevēlas to. Tāpēc es egoistiski, paņemu nost viņas ģitāru un portatīvo datoru, kas ik pa laikam liek atskanēt Skunk, Dina Džo... un citiem pazīstamiem izpildītājiem... Visiem, kas saistās ar tēmu. Pagriežos pret viņu un maigi noskūpstu, pievelkot viņu cieši klāt.
Es jūtos droši un vienlaikus bailīgi, jo sajūtas, kuras man ir, kad esmu blakus viņai, kad skatos acīs šķiet tik pazīstamas un biedējošas. Tās ir tās sajūtas, kas mani ir pazudinājušas uz ilgu laiku... Tās ir sajūtas, kas mani ir nocietinājušas, likušas kļūt egoistiskai uz sevi tendētai. Tādai, kas nespēj nevienam citam atvērties un „Purvciema dīķī” tādas kā es sauc par kucēm. Es nekautrējos par to, jo es esmu tāda kāda esmu tāpēc, ka ar mani ir noticis tas, kas ir noticis.
Es apņemu viņas vidukli un paceļu gaisā. Viņa ir viegla kā spalviņa. Es vienkārši apgriežos apkārt un noguldu viņu gultā. Viņas acīs ir bailes. Mana skaistā tumšmatainā lellīte... Es nespēju, negribu apstāties. Viņas acis ir kā brīdinājuma bāka, kas saka, „apstājies, nedari to”. Bet es turpinu. Es skūpstu viņu maigi... viņas lūpas, kas brīžos, kad viņa domā par to, ka nav pārliecināta, ka vēlas to, kas notiek, kļūst mazliet cietas un neatplaukst kā zieds, kā tajos brīžos, kad viņa ir pārliecināta un ir tā, kas apstādina mani no došanās prom vai kaut kā cita darīšanas un skūpsta. Jā, viņai patīk būt tai, kas nosaka virzienu, bet patīk arī ļauties.
Šobrīd viņa ļaujas, neaizliedzot man skūpstīt viņas augumu, sākot no kakla, tad lēni starp krūtīm. Es neizģērbju viņu, jo šķiet, kas tas varētu viņu sabiedēt, slīdu zemāk līdz viņas vēderam un skūpstu to no vienas puses uz otru, maigi, ar mēli, ar lūpām, slīdu pār viņas ķermeni... Viņa ir tik smalka, ka bail nodarīt pāri un tas man patīk. Šis maigais, trauslais sievišķīgums ar tik spēcīgu dvēselīti, neparasta kombinācija. Es dzirdu viņas elsas un viņas roku pieskārienus. Es zinu, ka viņai patīk un vienlaikus baida tas, kas notiek.
Šis dzīvnieciskais instinkts, sajūtot sievietes smaržu, tas mostas un ir nepaturams. Nē, nav tā, ka nespēju sevi kontrolēt, bet tas paņem tā, tik ļoti, ka negribas būt prātīgai.
Atkāpjos atpakaļ. Esmu uzgūlusies viņai virsū, ar elkoņiem atspiedusies pret gultu, lai nesaspiestu šo trauslo augumu.. Esmu atpakaļ pie viņas maigajām lūpām. Mēs skūpstāmies. Viņa ir kaislīga un arī tas biedē. Tas ir tā, ka aizver acis un ir sāpīgi no baudas, kas tiek izjusta. Tikai ar dažiem cilvēkiem to esmu izjutusi. Pavisam maz. Tā kā viņa ir īpaša. Es nezinu vai viņa to apzinās, bet tā nu tas ir. Mans celis ir starp viņas kājām. Es nespēju sevi apstādināt, es kustos tā it kā spētu aizsniegt viņas visslēptākās vietiņas un samīļot tās cauri drēbēm. Es elsoju sajūtot, ka viņa ir uzbudināta. Tas man patīk.
Es pabīdos malā un glāstu viņu, turpinu skūpstīt maigi un kaislīgi. Roka slīd zemāk, glāstot, apļojot, pieskaroties... līdz biksīšu malai. Tad slidinu roku pa kājām, pa stilbu iekšpusēm, maigāk un spēcīgāk... Nokļūstu atpakaļ līdz biksīšu malai un pabāžu īkšķi zem tās un glāstu no vienas puses uz otru. Vienu reizi, tad otru un trešo. Es negribu sasteigt. Es vēlos, lai viņa būtu uzbudināta, nevis nobiedēta. Maigi paceļu bikšu maliņu augstāk un ieslidinu pirkstus zem biksēm. Nekur tālu netieku, jo mans trauslais ziediņš apstādina mani. Es saprotu. Es neesmu nekāds maniaks, kas nespēj sevi kontrolēt. Es neuzstāju. Esmu gatava gaidīt īsto brīdi, jo katram ziediņam ir savs laiks. Kāds ir viendienis, kas ātri atveras un tikpat ātri aizveras. Uz citiem ir jāgaida ilgāk, toties zieds tik ilgi ir skaists, graciozs un elegants kā... hmmm... nu, piemēram, orhideja. Ziedi ir dažādi...  Man patīk ziedi...
|
Publicēja: jahlo
Datums: 09.12.2011. - 21:06:06
Lasīts (reizes): 2061
Komentāri: 5
|
| |
