par voņu...
ļoti reti man gadās atrast voņas, kas man patīk. ja atrodu, tad pēc buteles izlietošanas, tās vairs ar uguni nav sameklējamas. bet nu iepirkt foršu voņu līdz mūža galam ir neiespējami. līdz ar to vai nu jāmeklē kāda cita forša voņa, vai arī jāpēr kaut kas, kas veikalu plauktos tai brīdī ir. lielākā daļa no bodēs atrodamā pieder pie sērijas - nu ja nekā labāka nav, tad var arī lietāt. līdz ar to jau labu laiku es veikalos pirms pirkšanas neko neapostu. tad nu tagad, kad beidzās dezītis, vienu nopirku. sevi iesmirdināju un tad nācās secināt, ka esmu nopircis laikam kādu ūberkruto brendu.
neliela atkāpe par ūberkrutajiem brendiem. visiem ir zināmas tās franču sieviešu voņas - šanell numbers 5 (čo ļi). nu man viena draudzene reiz nopirka, ja jau kau kas īpašs, tad šai vajag. ilgi mēģināja to voņu kādai iesmērēt. un vēl tagad, izdzirdot par šanell, spļaudās. esot voņījušas pēc klasiskām padomjlaiku vešasziepēm. un normāli - kura gan latvju sieva, kas ar rokām ir vešu mazgājusi, gribēs ikdienā ar vešziepju aromātu iesmirdināties!
tad nu, ievelkot nāsīs sev uzpūsto smacenieku, es arī sapratu, ka tas ir, kas īpašs. tagad es voņīju pēc īpaši veciem beņčikiem. šo smaku par krutu var uzskatīt tikai tāds, kurš nekad mūžā nav ļuļķējis un benārus metis burkā ar vāku (tobiš tāds, kurš nezin, no kurienes tas arōms nāk). tagad man ir jādomā, kam šo dezīti iesmērēt.
|
Publicēja: paliec
Datums: 20.12.2011. - 09:59:09
Lasīts (reizes): 1978
Komentāri: 0
|
| |
