atvaļināšanās turpinājums
tātad turpinu par savu trešo atvaļinājuma dienu - 2012. gada 20. februāri.
Randaco tiek pamests un pa 120-to ceļu tiek brauksts apkārt Etnai gar tās ziemeļu apkārtni. teorētiski mums vajadzētu to redzēt, bet šis vulkāns ir ietinies pelēku lietusmākoņu plīvurā kā kautra jaunava un neatklājas mūsu skatiem. braucot ik pa brīdim arī uzlīst. gadās, ka lietus ir tik sirsnīgs, ka neizraisa nekādu sajūsmu no mūsu puses, turklāt vēl vietām ir arī pabieza migla, kas arī ērcina.pa ceļam ir vairākas apdzīvotas vietas, bet tā kā pasauli ir pārņēmeis šnekenveters, tad nekur nepiestājam, lai tās ievērtētu, - neesam jau mīkstmieši. Katānijā ierodamies kā reiz ap krēslas laiku. atrodam, kur atstāt mašīnu (satiksme ir tāda, kas nemaz nekārdina iekļauties un palikt tās plūsmā un doties pa tiešo uz rezervēto nakšņošanas vietu), tad dodamies paklaiņot pa pilsētu, kamēr visa pastāvošā veltīgums zem šīs saules vai, pareizāk sakot, - krēslas maigā šķidrauta skauts - kļūs patīkamāks un kārdinošāks. lai arī es šai pilsētā biju bijis - neko neatcerējos. pat pašu pabūšanas faktu. kaut kā atmiņā bija palicis, ka esmu tikai no Etnas virsotnes to aplūkojis. to, ka esmu arī pa pilsētu staigājis atcerējos tikai tad, kad pie vienas bodītes durvīm izliktajās pastkartītēs ieraudzīju kāda zīloņa purneļa profilu... bet pēc tumsas iestāšanās sāku pat izstaigātās ielas un redzētās ēkas atminēties, un vēl visu ko redzētu. arī toreiz pa Katāniju es staigāju tumsā. savukārt, zilonītis ir nozīmīgs ar to, ka ir šīs pilsētas simbols un ja ir vēlēšanās var mēģināt šamo iekombinēt kadrā un ( nofotografēt ).
tagad neliela liriska atkāpe par to, ko es neesmu vēl uzrakstījis pie iepriekšējiem ierakstiem par savu vaļināšanos.
neviens no mums nebija paņēmis līdzi diskus ar mūziku, ko likt braukšani fōnā, līdz ar to tiek ievērtēti vietējie radio. kādā brīdī uzduramies radio Maria (tā tur pasaules nostūra variācija par tēmu - kristīgais radio). šis kā reizi tika atzīts par klausāmāko kāda mācītāja dēļ (gandrīz vai vienīgais turienes vervelētājs). vobšem neviens no mums pēc viņa uzskata neesam īsteni ticīgi un degsim elles ugunīs, jo vai nu nepiederam pareizai ticībai vai arī kā es - neticīgs briesmonis, kurš dievu uzskata par tādu pašu mitoloģisko tēlu latviešu literatūrā kā Jetiju, Mīnotauru vai laiski zvilnošu, sasviķojušos Lietuvēnu; par mūsu dzīvesveidu nemaz nerunājot (tas ir tas, ko es no viņa runām uzzināju no turienes valodu saprotošās tautas daļas). tā kā es po itaļjanskī ņi-bum-bum, tad varēju visu laiku priecāties par to, kā šis vecais svētsvārcis visu laiku brīnišķīgi sēca, smaka, krekšķēja, klepoja un visādi citādi ar skaņām demonstrēja savas mirstamstundas tuvumu. radio Maria klausīšanās laikā kādā brīdī tauta sāka runāt par to, ka es tur neko nesaprotu. neko es apstrīdēju, jo ik pa brīdim tak parādījās arī vārdi, kurus es spēju atpazīt (nu tur Satan, piemēram), vienīgais ar to, ko man izdodas atpazīt, neizdodas saprast, par ko ir runa, tobiš - jēgas ta naf... i tago tauta sāk mani iztaujāt par tiem vārdiem, kurus es atpazīstu. nu kas? vai ta man grūti atzīties... rezultātā tiek izdarīts secinājums - es neesot bezcerīgs gadījums; man tikai darbības vārdus esot jāiemācās un tad es sākšot saprast. tā tad tas toreiz arī palika.
ar to tad es lirisko atkāpi beidzu un pievēršos atkal trešajai vaļinājuma dienai. |
Publicēja: paliec
Datums: 15.03.2012. - 18:57:31
Lasīts (reizes): 1862
Komentāri: 0
|
| |
