..susurības..
 Pirmās lāses norit lēni, nesteidzīgi un gluži kā pārdomājot, vai maz vispār ir vērts.. Bet šāda īpašība jau piemīt visām pirmajām lāsēm; gan tām, kuras krīt no lietus mākoņu dzīlēm, tām, kuras viena pēc otras reizi pa reizei tomēr nodevīgi sariešas acīs, gan arī tām, kuras pirmās ielīst vīna glāzē. Šovakar esmu izvēlējies par labu trešajam variantam, jo pirmais pašlaik noteikti nespīd, otrajam nav noskaņojuma, toties trešajam apstākļi kā radīti.
Aizver acis un iztēlojies - silts vasaras vakars, uz sejas un cauri slēgtajiem plakstiņiem no saules strāvo nebeidzams siltums un gaisma, kura pašās acu dzīlēs aizdedzina miljoniem spriganu dzirkstelīšu, izdzenā tās pa visu augumu un liek sajusties tik labi, tik labi, tik labi, ka.. Vienkārši izbaudi to, ka esi dzīvs. Vari just, domāt, runāt, sasmaržot, sagaršot, sataustīt. Man tā ir vesela bagātība; jā, iespējams, es atkal atkārtojos un šī doma vijas cauri visiem maniem ierakstiem jau pietiekami ilgu laiku; bet tikpat pietiekami ilgu laiku arī esmu bijis hedoniķis, kurš novērtē un izbauda visus priekus un baudas, kādas vien sasniedzamas ļaujot brīvību visām savām piecām maņām. Un, ja vēl tam klāt pievienojas atmiņas un saprāts, tad.. Tad vienkārši IR LABI!
Un vai šovakar ir labi? Jā, ir! Ir labi sēdēt upes krastā, sajust blakus zaļās pļavas vieglos čukstus vakara vējā, klausīties ūdeņu čalināšanā, ļaut skatienam aizklīst līdzi kaijai debesu plašumos un visam tam pieskaņot svaigo, nedaudz asi sulīgo rislinga garšu tam pieskaroties ikvienai mēles kārpiņai.
Esmu mājās. Goldingena. Šķiet, ka arī esmu atgriezies gandrīz vai desmit gadus atpakaļ, kad vēl tik tikko biju izkāpis no padsmitgadnieka zaļās pļavas un kā mazs, ziņkārīgs, bet arī nedaudz nobijies susuris centos paslieties uz pakaļķepām, lai piesardzīgi izslietā degunteļa nāsīs notvertu kaut vienu nojausmas vēsmu no tās - toreiz vēl nākamās "lielā meža dzīves". Neizdevās. Jo, dzīvojot tikai pļavā, reti kad var rasties nojausma par vietām, kurās nekad neesi bijis un arī par lietām, kuras nekad neesi piedzīvojis. Bet kamdēļ gan viss šis stāsts "Dzīvnieku pasaules" gaumē? Tāpēc, ka tomēr ir kaut kas tāds, kas bija gan toreiz, gan ir arī tagad. Šodien manas botas atkal švīkstēja uz putekļainajām un saules sasildītajām pilsētas ielu bruģakmeņu mugurām, skatiens glāstīja sarkanos kārniņu jumtu kuprus, bet pirksti tā vien tiecās pieglausties veco namu sienām un uzklausīt ikvienu no pagātnes stāstiem, kurus tās būtu gatavas pastāstīt. Bet to bija pārāk daudz; pārāk jo pārāk daudz, lai būtu laika visiem. Tamdēļ - es izlēmu atcerēties vien tikai savus stāstus, savas atmiņas un savas izjūtas, kuras esmu tām uzticējis. Un ne jau tikai sienām, nē; stāstu par mani varētu teikt ikviena lieta vai vieta, kurā piedzīvots kas tāds, kam nekad nebūs lemts izgaist no manas atmiņas, kamēr vien eksistēšu šajā formā un veidolā. Jo man ir [nelāgs?] ieradums - tad, ja manā dzīvē atgadās Notikums, es to uzticu tam, kas nu tajā brīdī ir tuvākais - siena, bruģis, koku lapas, vējš sejā, mūzikas skaņas, ūdeņu šalkas - uzticu & iekodēju tā, lai pēc tam, kad atkal nākotnē ar lietām/vietām saskaršos, lai tad arī uzreiz atcerētos visu un neaizmirstu. Neaizmirstu cilvēkus, neaizmirstu sajūtas, neaizmirstu domas, neaizmirstu secinājumus.. Tāda, lūk, "sajūtu banka".
Un šodien izņēmu noguldījumus, kuriem aizsākums arī meklējams pirms desmit gadiem. Visas satrauktās, neziņas pilnās, nemierīgās, alkstošās, saldi tvīksmīgās un tajā pašā laikā neaizsniedzamās gaidas pēc kaut kā, kam tūlīt, tūlīt jābūt, jānotiek.. Kad viss vēl ir tikai priekšā un lielais mežs vēl nav paspējis mest ēnu manās acīs un debesīs saule ritinās vienmēr.. Klaiņojumi vasaras vakaros pilsētā, botām švīkstot pret ietvi, ieklausīšanās baznīcas pulksteņu balsīs, līdzcilvēku izjušana, nebeidzamie saulrietā aizvadītie velokilometri un riepu sanēšana (vai zumēšana? zanēšana? sasodīts, nevaru atrast epitetu; zinu, ka angļu valodā ir tam ļoti piemērots vārds - "humming"; kā to pārcelt latviešu valodā?) uz asfalta.. Pilnmēness naktis, kuras aizvadītas
pie Ventas ūdenskrituma, siltās tumsas miglas svēdras, lakstīgalu balsis līdz to aizsmakumam, saldas ilgas, sāpes un domas līdz pat pilnīgam pagurumam un vēl, vēl, vēl.. Tas viss man ir arī tagad; un tomēr ne vairs tieši tas. Jebkuram noguldījumam līdzi nāk procenti, kuru nav iesākumā, bet kurus iegūst tikai ar laiku. Pieredze. Vai es tagad arī varu izbaudīt visu to pašu tā, kā toreiz? Nē. Jo man ir procenti - mana pieredze. Es zinu, ka pēc ikviena salda vakara nāk paģirains rīts un pēc ikviena sapņa - pamošanās. Tas skan nodrāzti un neesmu pirmais, kurš atklāj šo grandiozo dzīves gudrību; es sajūtu vien to, ka tā man traucē. Man traucē manis paša pieredze. Tās vienkārši ir druscīt par daudz un kaut kur garajā "kapitāla uzkrāšanas procesā" esmu pazaudējis to mazo, bet tomēr ļoti svarīgo prasmi nedomāt, bet gan uzticēties. Neplānot, bet gan paļauties. Neaprēķināt, bet gan sajust. Dzīvot. Jo citādi - citādi, šķiet, man ir gandrīz viss, lai nesūdzētos par dzīvi, bet gan to vienkārši dzīvotu nost. Tikai kāda jēga no dzīves, ja to arī nemāk dzīvot? (un sekojošā piezīme adresēta īpaši "bez-piecām-minūtēm-
psihologiem" - tās nav suicidāla rakstura domas, vien tikai vienkāršs, sev pašam uzdots jautājums)
Labi.. Beigsim savu mazo monologu. Ventas ūdeņi trauc tālāk, mana Saule tuvojas apvārsnim, nakts pamazām atritina savus tumšos šķietus.. ZVĒRAM akumulators beidzas, glāze tukšojas.. Tā vien šķiet, ka ikviens šajā pasaulē un laikā zina savu gaitu. Tikai neapmierinātais "susurGoldingietis" atkal reto reizi izlīdis no sava tumšā meža gaišās vasaras pļavas malā un, apžilbis no saules, tā arī palicis - ausoties & ošņājoties, kārtējo reizi nekādi nespēdams izšķirties - bija labāk TOREIZ, vai arī ir labāk TAGAD?
..pēdējais svaigā rislinga tosts šovakar - PAR SUSURIEM!..
[ak jā, šķiet, te sanāks pat vēl vienam tostam..]
..nu, tad vēl arī par to, lai mazie susuri nekad nepārvēršas lielos dēmonos..  |
Publicēja: goldingietis
Datums: 14.06.2012. - 02:31:20
Lasīts (reizes): 1905
Komentāri: 4
|
| |
