><
Grūti ir pavasara dienas saulrietā būt vienam. Es nežēlojos, bet tikai kārtējo reizi konstatēju to kā man pašam vispārzināmu faktu. Patiesībā jau tas pat šķiet nedaudz dīvaini, ja reiz zinu ko un kā sajutīšu; bet tad, kad pienāk vakars un saule slīd aiz apvāršņa, tad katru mirkli izdzīvoju tā, it kā tas atkal notiktu pirmo reizi. Kad ilgas un skumjas sāk dedzināt sirsniņu tā, ka šķiet - arī man pašam krūtīs ir gabaliņš no mirstošās vakara saules.. Tad atliek vien nolīst tālākajā istabas kaktā, sarauties pēc iespējas mazākam, aizžmiegt acis, aizbāzt ausis un klusītiņām, gluži kā nopērtam kucēnam smilkstēt sevī.. Kaut arī gribētos kliegt tā, lai kalni sašķeļas un saule izdziest! Ja esi viens, tad šķiet, ka ikkatrs pēdējais dienas gaismas stars kļūst par ugunīgu šķēpu, kurš nežēlīgi, precīzi un sāpīgi triecas tieši sirdī. Reizēm tomēr paveicas, un tad dienas pēdējās stundas neizjūtu tik asi, jo darbs sniedz aizmirstību un atvieglojumu. Tomēr arī pat tad neapzināti gaidu nakti, lai tā ar savu tumsas pārklāju un zvaigžņu mirdzumu kaut nedaudz dziedētu un atveldzētu saulrieta vientulības atstātās dedzinošās rētas. Esmu radīts naktij un nakts ir mans laiks; esmu tumsas dzīvnieks, kura maņas un saprāts vislabāk un visprecīzāk darbojas pilnmēness radīto ēnu aizsegā. Tātad arī šonakt. Jo mēness ir pilns.. Līdz vēlai naktij noklaiņoju pilsētā, dziedinot saulrieta raisītos "apdegumus" un ļaujoties domām. Aptvēru, ka soļi jau atkal diezin-kuro-no-reizēm ved pa to pašu ceļu, kuru mēroju tad, kad.. Ak, lai nu tas paliek! Nav manos spēkos padarīt aizgājušo par atkal esošu. Vienīgais ko varu - klīst starp ēnām, vērot cilvēkus un atcerēties vien to, ka ikviens ikvienam ir vilks. Homo homini.. Un tad pirksti paši no sevis savelkas dūrēs, nagi līdz sāpēm iespiežas delnās un zobi atiežas pret ikvienu, kurš pienāk par tuvu. Kad atkal pamostas aizlaiku dzīvnieciskie instinkti un bezgalīgs, tumšs naids, kurš brēc pēc atmaksas par ikvienu nodarīto pārestību un netaisnību.. Kad gribas kā vilkatim krist pie sava upura rīkles, ieurbties tajā ar zobiem, pārraut lielāko jūga vēnu un remdēt atriebes slāpes siltā asiņu šaltī. Jo ir nodarījumi, kuri nevar tikt aizmirsti un piedoti, nekad un nevienam. Pat tad, ja izliekas, ka viss ir tapis piedots. Tomēr.. Saprātīgs cilvēks (un vismaz līdz šim sevi par tādu esmu uzskatījis) nevar un nedrīkst uzvesties kā dzīvnieks; pat tad nē, ja arī pašam tas šķistu attaisnojoši, jo cilvēku pasaulē valda Viņa Augstība Likums.
Tādēļ arī man atliek vien ieraut asti un doties mājup, lai kārtējo nakti cīnītos ar saules rieta radītajiem izmisuma dēmoniem savā saprātā. Daļēji šo cīņu sanāk vērst sev par labu ar etanola indes palīdzību. Bet tikai daļēji.. Jo tad, ja arī izdodas piesmiet, anestezēt un novest bezsamaņā vienu savu saprāta daļu, tad tomēr kaut kur dziļākajā smadzeņu šūniņā vienmēr, gluži kā vadzvaigzne tumšākajās pusnakts debesīs mirdzēs kāda skaidrā saprāta dzirkstelīte, bezkaislīgi atgādinot, ka "hei, vecīt, piedod, bet tu nu gan pašlaik esi tādā ķēmā, kādā vismaz pēdējos simts gadus neesi bijis!", lai pēc tam visžēlīgi un ar godu atslēgtu gan miesu, gan arī garu - cik nu no tā vēl atlicis.
Un tad, kad nākamā rīta saules stari cauri logam apmirdz tās nožēlojamās drupas, kuras identificējamas kā mans augums, tad kārtējo reizi pusmiegā ļaujos atkal kārtējam sapnim, pieglaužot savu vaigu siltajam spilvenam un kaut pāris sekundes izdzīvojot ilūzijā, ka varbūt tomēr vismaz šajā rītā neesmu pamodies viens. |
Publicēja: goldingietis
Datums: 02.04.2007. - 02:17:31
Lasīts (reizes): 2339
Komentāri: 0
|
| |
