nice place turpinājums...
Vakars nebeidzās Niceplace.
Tu ļaujies pierunāties. Manās asinīs riņķo viens mazs Jagermeister šotiņš. Un ne tikai tas. Arī kaisle. Lēna, maiga, visu apņemoša, nevaldāma un bezgala spēcīga. Pie stūres sēžot, nespēju atraut rokas no Tavas miesas. Kaut uz brīdi pieskarties kaklam, lūpām. Sanāk neveikli, jo ir jāstūrē, jāskatās ceļš un jākontrolē ātrums. Šobrīd ātrums ir kā papildus adrenalīna deva. Jo lielāks ātrums, jo ātrāk es nokļūšu pie Tavām maigajām pilnīgajām lūpām un... nu jā... arī starp Tavām kājām.
Neliegšos. Sapņoju par to jau sen. Atkal un atkal. Gribu, lai ir savādāk. Bez steigas. Lai mērķis nav Tavs orgasms, bet katrs mirklis, kad esam kopā. Kad es varu pieskarties Tev, skūpstīt, glāstīt, spēlēties... maigi, bet vienlaikus pārliecinoši. Lai nav kautrības. Lai Tu esi atvērta... Lai Tu ļaujies. Lai man nav jābūt drosmīgai, lai viss ir dabīgi, pat trakākās lietas, kuras Tavs prāts spēj pieļaut. Lai uz to laiku mēs esam kā viens. Un ar sevi nav jākautrējas. Var mēģināt, testēt, baudīt neierobežoti. Un tad Tavs orgasms. Es gribu zināt kāds tas ir/būs. Kā lilijas zieds vai kā salūts, vai uguns šalts cauri Tavam trauslajam aristokrātiskajam ķermenim... Vai varbūt katru reizi savādāks...
Mēs esam klāt. Tavs dzīvoklis. Novietoju mašīnu uz ielas. Tu atslēdz durvis. Atkal jau Tu esi pāris pakāpienus augstāk un ar rokām varu apņemt Tavu tvirto pēcpusi. Masēju Tavu gurnu kaulu. Ilgi ne, jo Tu jau esi atslēgusi durvis. Nespēju gaidīt, durvis aiz mums aizveras un piespiežu Tevi pie sienas. Tavas lūpas atkal ir manējo apskāvienos un glāstos. Tu esi mitra. Nopūšos un ar spēku atrauju sevi no Tevis.
Dodamies augšā. Lai arī cik toleranta būtu Rīga, diez vai tādi ir arī Tavi kaimiņi.
Trešais stāvs. Mazliet paātrināta elpošana. Tu skaties man acīs, es smaidu. Tu arī. Pieejam pie durvīm labajā pusē un Tu tās atslēdz.
Tava mazā paradīze ir mūsējā uz šo nakti.
Atverot durvis paveras skats uz askētisko, bet plašo priekšnamu. Drēbju skapis noslēpts sienā. Ir tikai liels spogulis, kurā redzu mūs abas. Piekļauju Tevi sev klāt un redzu Tavus garos tumšos matus spogulī. Skūpstu. Jūtu Tavas rokas pār manu vidukli. Taisu vaļā vienu pēc otras Tavas baltās jakas pogas. Tās ir lielas, tāpēc tas ir ātri. Tu atpogā manas ādas jakas pogas. Es pirmā. Noslidinu lieko apģērbu gabalu no Tava ķermeņa. Tad nokrīt arī mana jaka. Es noliecos pie Tavām kājām un atbrīvoju Tevi no zābakiem. Tava jostas vieta ir mana deguna augstumā. Nu nav variantu. Ķeros klāt jostai un pogai un Tavas rūtainās bikses atstāj savu iepriekš paredzēto vietu uz auguma. Atklājas seksīgais dibentiņš, kuru varu apskatīt spogulī. Arī Tavas melnās mežģīņu biksītes. Mmmmm... gardi. Tā kā Tu esi rūtaino bikšu sagūstīta, tad veikli atbrīvojos no saviem kovbojzābaciņiem, paņemu Tevi uz rokām un nesu.
-Kuras durvis ir guļamistaba?
Tu smejies. Un norādi uz tām, kas taisni koridora galā.
Tiekam līdz turienei un patiešām. Atverot durvis, ieraugu, gultu. Virs tās spogulis. Un pie sienas vēl viens, pieļauju, ka aiz tā slēpjas Tavs drēbju skapis. Gultas pārklājs rozā. Kājas patīkami iegrimst maigā bēšīgā paklājā.
Man gribas Tevi nosviest uz gultas un brutāli uzgulties virsū, lai pilnībā sajustu Tavu ķermeni. Bet es valdos. Es to nedaru.
Es novietoju Tevi uz gultas. Palīdzu novilkt bikses. Atstāju melnās mežģīnes, jo tās ir kārdinošas uz Tavas miesas un liek atcerēties Alice Cooper-Poison.
Taisu vaļā savu balto kreklu. Jābūt līdzsvaram. Skatos Tev acīs un ar vienu roku glāstu Tavu augumu. Tu esi salds veldzējošs auglis, kuru jābauda, kad tas ir gatavs un pilnībā nobriedis.
Vēlos jautāt vai Tev ir, bet pārdomāju un jautāju: - kur Tev ir masāžas eļļa?
Tu smaidi. Liekas, ka neatbildēsi, bet norādi uz vēl vienām durvīm. Acīmredzot Tava vannasistaba. Jā. Bingo. Starp smalkiem krēmiem tur atrodas arī ķermeņa eļļa. Ienākot atpakaļ redzu, ka esi nedaudz izkustējusies un fonā skan kaut kas līdzīgs cafe del mar. Pazudis trakais matus plivinošais skuķēns, kas fano par smago roku un metālu. Manā priekšā ir sieviete – kārdinoša un puskaila.
Gaismas samazinātas un kaut kur mistiskās vietās griestos iedegušās mazītiņas spuldzītes, imitējot zvaigznes.
Mūsu rīcībā ir laiks, telpa un miesa. Perfekta kombinācijas. Es apsēžos pie Tavām kājām un samitrinu rokas ar eļļu. Uzvēd kanēļa aromāts. Patīkami. Ieelpoju to. Saņemu Tavas smalkās pēdas savās rokās un glāstu tās. Izdzirdu vaidu.
Vai patiešām tā esi Tu? Patīkami. Turpinu lēni no sākuma glāstot vienu Tavu kāju lēni, pirkstu pa pirkstiņam. Tikai tik maigi, lai nekutētu. Tad mazliet augstāk līdz potītei. Tad tieši tāpat ar otru. Tu aizver acis un baudi.
Novietoju Tavas kājas uz pārklāja un slidinu rokas līdz ceļiem, apļojošām kustībām atgriežos līdz potītēm un atkal līdz ceļiem. Nedaudz paveru Tavas kājas. Jūtu, ka Tu atver acis. Un nē, vēl nav pienācis tas brīdis. Masēju Tavu kreiso kāju no ceļa līdz gurniem, lēnām uz leju. Tāpat arī labo kāju.
Īpaši pievēršot uzmanību Tavu slaido kāju iekšējai daļai... cm pēc cm no ceļa augstāk un atkal zemāk... un atkal augstāk. Manas rokas slīd pār Tevi. Tava āda kļūst karsta un viegli apsārtusi. Nejauši pieskaros arī melno mežģīņu malai. Bet tik tikai tik, cik viegls tauriņa spārna vēziens un atgriežos pie Tavas miesas iepazīšanas.
|
Publicēja: jahlo
Datums: 22.01.2013. - 23:06:24
Lasīts (reizes): 2068
Komentāri: 5
|
| |
