Nē, kārtējo reizi es atkal nejūtos apmierināts - ne ar sevi, ne ar aizvadīto dienu, nedz arī ar pasauli man apkārt. Varbūt pie visa vainojams tikai un vienīgi tik rudenīgais laiks aiz loga. Var jau būt; vismaz tā cenšos sev ieskaidrot. Jo kārtējo reizi meklēt savu izjūtu cēloņus šobrīd nav ne spēka, ne arī patikas. Un tas patiešām ir rets gadījums, ja reiz pat sevī vairs negribas ieklausīties. Kad atliek vien tikai.. hmm.. pasīvi veģetēt, sajūtot to, kā iestājas pilnīgs gara pagurums un domu nespēks. Diena šķiet kā zirnekļu tīmekļos sapinusies muša (pie tam tādos tīmekļos, kuru saimnieks jau arī sen kā nosprādzis); tā kā atliek vien nespēkā sīkt, ķepuroties, sapīties arvien vairāk un pamazām apjaust, ka labākajā gadījumā atliks vien nomirt lēnā un nesteidzīgā bada nāvē.
Es nedaudz sabiezināju krāsas, jo ledusskapis tikai dažu soļu attālumā, tādēļ par miesisko bada nāvi nevar būt ne runas.. Ir tikai.. Neizsakāmi pelēcīgi un drūmi; cauru nakti un dienu klausīties kā lietus, vējš un koku zari sitas pret logu stiklu - tas ar laiku ieved pamatīgā apātijā. Lai gan man parasti patīk lietus un vējš, jo īpaši tad, ja tas ir naktī. Tā arī šonakt.. Kad nakts vidū pamodos un dzirdēju mežonīgās lietus gāzmas un vēja brāzmas, tad arī krietnu brīdi nogulēju tā - tumsā, atvērtām acīm, klausoties un sajūtot to, kā ārpusē pasaule šķietami iet bojā pēdējās dienas grēku plūdos. Un man tās nebija žēl. Jo vienīgais, kam pasaule derīga - tā ir cīņas vieta, kur trenēt savus spēkus, rādīt zobus citiem un censties būt labākajam vienmēr un visur. Ja nē - tad tiksi notriekts dubļos un samīts. Tādēļ.. Tādēļ atliek vien būt kā ņipram zvērēnam ar asiem zobiem, veiklu augumu un attapīgu saprātu, lai paspētu nogrābt to, kas pienākas man.
Rakstu un.. ..pats par sevi smejos! Ak, Dievs! Reāli es šobrīd jūtos tik maksimāli "lupatīgi", cik vien iespējams! Un nespētu nogrābt ir ne iesnas nemitīgajā lietū, jo pat izvilkties laukā nav nekādas patikas un vēlmes. Kas notiek? Kādēļ atkal tik dziļa bedre? Vai tas ir "post-25" depresīvais sindroms, kad apzinies, ka patiesībā esi jau nolauzis ceturtdaļgadsimtu šajā saulē, kad sajūti, kā zobos sāk ņirkstēt smiltis un katru rītu pēc pamošanās ar bažām sāc lūkoties, vai kāds jau gultā nav iekaisījis baltas zāģu skaidas kopā ar tumši zaļām egļu skujām? Kad arvien asāk apzinies to, ka ikviena diena nes tuvāk neizbēgamajam kapam, kurš paveras manā priekšā kā.. ..liels caurums zemē.. F**k.. Tik daudz laika izšķiests un tik maz kas sasniegts. Var pat sacīt - nekas. Sasodīts. Gold'im nīdēšanas laiks uznācis; un kā jau parasti tādos brīžos - atkal adatas gaisā un rokas vidējais pirksts paslienas pret visu pasauli, lai tikai, Die's pas', kāds neiedrošinātos pienākt par tuvu. Esi sveicināts atkal savā pierastajā elementā! Acīmredzot, pamazām sāku atradināties no saskarsmes ar cilvēkiem; zūd patika vēl kādam veltīt savu laiku (jo pašam tā atlicis TIK maz), lai iepazītu, izprastu un iemīlētu. Tā arī riņķoju vien tajās pašās vecajās orbītās ap jau labi iepazītajiem (iemīlētajiem?) cilvēkiem, veltot savu laiku tikai tiem, kuriem patiešām uzticos.
