Par nebūtisko...
tā sen te neko neesmu ierakstījis. tas ir dēļ tā, ka mani otrdien uzšķērda. pēc tam es atbraucu uz pilsētu zem liepām, bet šeit man internets pieejams, ja aizeju ciemos. tad nu tagad es te īsumā pastāstīšu par visu, kas ir noticis.
uzšķēršanas diena. ierodos slimnīcā. vēl neesmu piereģistrēts, kad anesteziologs paņem manus papīrus, apskatās un iedod divām jaunām meitenītēm, sakot:
-izlasiet to un izdomājiet, kādu anestēziju vajadzēs, - un aiziet.
meitenītes lasa, tad sāk pildīt kaut kādus papīrus. ik pa brīdim ko man pajautā. tad atnāk reģistratūras meitene un sāk pildīt papīrus, pēc tam pasūta mani uz palātu, kur man nākas uzkavēties dažas minūtes, pēc kurām tieku vests uz uzšķēršanu. grieztūzī piesprauž mani pie vadiem, sadur iekšā katetrus un pielaiž man klāt tās divas meitenītes. blakus gan stāv anestezioloģe un saka meitenītēm:
-tagad dur taisni, nē, ne tik dziļi, nevajag nervā, šim nervam pa apakšu. redz kur ir adatas gals. tagad pavelc nedaudz atpakaļ, šim vajag pa augšu. tā tagad tu esi pie artērijas. adatu vajag iztamborēt zem tās...
un tā tālāk. šausmīgi interesanti. bet man bija jāguļ tādā pozā, ka es to ekrānu neredzēju. varēju tikai mēģināt atcerēties cilvēka anatomiju un iedomāties adatas ceļu manā miesā.
kad mana roka bija piebeigta, atnāca manis uzšķērdējs ar savu asistentu. kad man aizlika galvai priekšā gardīnīti es pajautāju:
-vai es drīkstētu paskatīties?
mans graizītājs momentā paziņo:
-nekādā gadījumā!
viņa asistents:
-vai jūs esat mediķis?
es vienbalsīgi ar savu šķērdēju:
-nē, biologs.
tālāk es saku, ka tomēr gribētu redzēt, kā mani graiza, jo līdz šim es vēl nekad neesmu redzējis, kā graiza dzīvu gaļu, tikai beigtu. asistents uz mani skatās lielām acīm:
-tā... ar humora izjūtu jums viss ir kārtībā, - pasaka to tādā tonī it kā uzstādītu man kādu retas un neārstējamas slimības diagnozi. pēc ilgākas pauzes pie sevis dziļu pārdomu intonācijā - dzīva gaļa... varētu padomāt, ka šam nekad nav ienācis prātā, ka cilvēks arī ir gaļa.
pēc brīža sāk griezt man roku. process interesants. asistents manu roku rausta un kustina uz visām pusēm, ko dara manis šķērdējs, nejūtu. paralēli visām šitām darbībām puisis, kurš rausta manu roku, iztaujā mani par manu nodarbošanos. es arī pastāstu, ka slaktēju un uzšķēržu plikos, lai apskatītos to dzimumorgānus. šams vēl gribēja zināt vai plikie ir vienīgā beigtā gaļa, kuru graizu. nu tak ne; gan zīdītājus, gan nezīdītājus, proti, roudkillu. puisis vēl grib zināt, kā es galvaskausus un skeletus gatavoju, vai novārot. saku, ka ne, jo esmu pārāk slinks; es līķi ielieku spainī ar ūdeni un nolieku uz balkonu, lai vienkārši nopūst. tad tas asistents gribēja zināt, vai kaimiņi nenākot sūdzēties par smirdoņu... kā tad.. šie nu nāks ;o)
it kā man tika teikts, ka operācija ilgšot apm. stundu. es pat īsti nepamanīju, kad jau tika paziņots, ka viss jau. cauri. anestezioloģe atvieno mani no vadiem, trubām, katetrus izplēšs un vēl noteic, ka šī esot bijusi viena no visjautrākajām operācijām kāda piedzīvota.
ko par savu nākotni domā tās divas studentu meitenītes, ja vēl pirms kļūšanas par ārstēm, jāpiedzīvo šitāds pacients. palaidiet tik vēl mani uz uzšķēŗšanu ar reģionālo anestēziju.
citās ziņās. pašreiz esmu vienrocis un tāds būšu vēl ilgi, līdz ar to man ir ierobežotas darbotiesspējas. bet, neskatoties uz to, es veiksmīgi esmu sasējis veselu baru dažādu lakstu dēstiem: ij tomātus (8-as šķirnes), ij gurķus, papriku, zemenes (3 šķirnes), melatoriju, kivano, kreses, dālijas un vēl dažādus briesmoņus ;o)
man ar balkonu ir par maz. man vajag vēl kādu balkonu vai kādu lauku māju ar normālu zemuspleķi apkārt. |
Publicēja: paliec
Datums: 15.02.2015. - 17:03:07
Lasīts (reizes): 2247
Komentāri: 0
|
| |
