Vakars. Saule pazūd aiz horizonta un dienas svelmi sāk nomainīt vasarīgs vēsums. Es guļu pie atvērtajām balkona durvīm, un vējš ar vieglu dvašu pārskrien pāri. Pagriežu galvu, Tu guli blakus. Tavi īsie matiņi uz galvas un sīki sviedru pilieni uz pieres. Tu guli laimīgs, jo biji tikko manos apskāvienos. Acis jau aizvēris ciet un pat nenojauti, ka skatos uz Tevi. Uzlieku savu roku Tev blakus, lai Tu sajustu, ka šeit vien esmu. Tu esi labs, Tu esi draudzīgs, esi stingrs un patstāvīgs, maigs un mīļš. Es Tevi vienkārši mīlu un negribu, lai šis brīdis beigtos. Tu jau esi aizmidzis, bet Es turpinu skatīties uz Tevis un smaidu, jo zinu, ka rīt mēs būsim kopā. Rīt? Rīt - diena, kuras nav kalendārā, bet kura eksistē.
Esi tāds – kāds esi – nemainies laikā. Tu esi burvīgs, ne atkārtojams un vērtīgs. Dienā, kad manis vairs nebūs, nestāvi uz vietas turpini savu ceļu, jo vēlos, lai Tu būtu laimīgs. Zini, tad arī es būšu laimīgs. Esi brīvs.
Modinātāja zvans – un es pamostos. Paskatos blakus – nav neviena. Ilūzija vai realitāte? Realitāte vai sapnis? Vienalga es zinu, ka Tu esi – vienkārši savādāk nevar būt. Tu esi, es Tevi jūtu, es Tevi mīlu, es Tevi ... es Tevi palaižu.
Šis Interneta resurss, tāpat kā visi citi, izmanto sīkdatnes (cookies). Turpinot sērfošanu šajā resursā, Tu automātiski piekrīti sīkdatņu izmantošanai.