Vēl bīstami ir tad, kad, teiksim, Cibā vai jebkur citur publiskajā telpā kāds, piemēram, Dimiters kļūst par arhetipu un simbolu, valodas, runas tropu noteiktam pasauluzskatam un argumentācijas ķēdei. Proti, tu apziņā un uz klaviatūras nospied taustiņu "Dimiters", un, līdzīgi kā ar reductio ad Hitlerum, visiem uzreiz viss top skaidrs un visi apmierināti iet mājās. Taču patiesībā šeit slēpjas vislielākā bīstamība: runā, sarunā un rakstībā kaut ko pārvēršot par arhetipu, automatonisku simbolu, mēs riskējam aizklāt pašu Dimitera fenomenu, proti, simbols runā vairāk nekā Dimiters, pareizāk sakot, simbols jau ir runājis Dimitera vietā, tādējādi Dimiters kā fenomens aiz valodas mahinācijām un poētiskām pārvirzēm paliek ļoti neskaidrs. Protams, poētiskā diskursā tu drīksti piesaukt Dimiteru gan kā arhetipu, gan kā simbolu, un, interesantā vārdu sastatījumā, iespējams, tev atmirdzēs pilnāks Dimitera fenomens, taču argumentācijā, publiskās telpas ikdienišķajos karos, tu šādi tikai iešauj sev kājā, izdari lāča pakalpojumu un caur pašsaprotamības zīmēm apzodz realitāti.


UPD. Ar to nedomāju kaut kādu pagātnes Dimiteru (vai jebkuru citu), drīzāk, kad saprāta un domāšanas lietojuma ekonomijas labad tu visu, kas ir Dimiters (kaut vai ar dīvainākajiem un perversākajiem uzskatiem) aizklāj, aizstāj vienkārši ar zīmi "Dimiters", simulakru, tas nav uz labu. Paskaties, piemēram, par ko ir kļuvis Hitlers, pasaulē Hitlers nieka 70 gadus pēc kara ir kļuvis par ļaunuma arhetipu un automatonu, kaut gan patiesībā Hiters bija cilvēks, tāds pats kā tu un es, ar tādiem un tādiem uzskatiem un rīcībām. Proti, Hiters ir problemātisks, savukārt valodas un domāšanas ekonomika mums cenšas ērtības labad visu jau uzreiz mitoloģizēt un pateikt priekšā. Pēc 2000 gadiem es varbūt piekristu un reflektētu par Hitlera mitoloģisko statusu. Taču tagad - diez vai.
Labi, Jungs jau Hitlera dzīves laikā reflektēja par Hitlera mitoloģisku un arhetipisko statusu, Hitleru skatot kā vācu tautas kolektīvās apziņas/bezapziņas iemiesojumu, manifestāciju. Tas ir interesanti. Tas dod vielu pārdomām (man patīk angliskais "gives food for thought"), taču mūsdienu Hitlers=ļaunums pragmatika mani instinktīvi atgrūž. Un tas nav relatīvisms no manas puses.