Un dzīvoja viņi ilgi un laimīgi, katrs ar savu skeletu skapī...
Jo izturējās pret tiem ar vislielāko cieņu un mīlestību ... Glabāja starp mīkstiem kažokiem, lai caurvējš netiek klāt... Aiz biezām durvīm, lai sveši skatieni neapbružā un netrāpās kādam pa ķērienam - asos zobos ... laiku pa laikam noslaucīja putekļus un pārbaudīja - vai visi kauliņi vietā ... un skeleti viņiem bija pateicīgi un atbildēja ar līdzīgu izpratni - negrabēja... neklabēja un naktsmieru nekādā veidā netraucēja ... ja nu retu reizi paspokojās kādā prāta stūrītī - bet tā klusiņām, pavisam pieticīgi ...
Šis Interneta resurss, tāpat kā visi citi, izmanto sīkdatnes (cookies). Turpinot sērfošanu šajā resursā, Tu automātiski piekrīti sīkdatņu izmantošanai.
Ar smaidu - par nopietno (: