Mazā austrumiņu gudrībiņa
Saka, ka nepateicība ir pasaules alga. Domāju, ka tā tas gluži nebūs, jo arī es esmu daļa no pasaules, taču esmu reizēm pateicīgs kaut kam, visam vai ikvienam. Protams, ka esmu pateicīgs par to, ka kāds ir apzināti rīkojies labi (labi = ilgtermiņā konstruktīvi), taču esmu arī pateicīgs par to, ka kāds nav rīkojies destruktīvi brīžos, kad "ego niezēja".
Paldies arī Tev, lasītāj, par to, ka skolas laikos neizsmēji kādu Anniņu vai Jānīti par lielo degunu, ausīm vai lieko svaru; par to, ka dusmīgi nekliedzi uz moralizējošiem vecākiem; par to, ka neizteici indīgas piezīmes par kolēģi, kas krita uz nerviem utt. utml.
Kad jūtos pateicīgs, tad arī jūtos kā saņēmis dāvanu, un tāpēc esmu mazliet laimīgs. Jā, tāda egoistiska šmaukšanās - pārceļam sekas (pateicību) pirms iemesla (dāvanas, kuras varbūt nemaz nebūs), un re, iestājas tāda patīkama Ziemassvētku sajūta... Nekādu zāļu vai zālīšu, vai citas apreibināšanās - ņemam īsu pateicības milisekundi un stiepjam, cik nu varam. Tik vienkārši, ka to būtu jāmāca bērnudārzā un arī jāatgādina vidusskolā, jo citādi jau tas viss pazūd starp fizmatiski lingvistiskiem kontroldarbiem.
Te pamostas mans iekšējais ciniķis: "Eu, nu beidz šo sentimentālo muļķošanos. Tam nav jēgas. Un vispār, tavā tekstā ir vairākas loģiskas un filozofiskas kļūdas. Un... "
Es pasūtu ciniķi uz poda. Sasodīts, tā ir mana dzīve un mana apziņa, un man ir tiesības katrā brīdī justies tā, kā es to gribu, bet nevis tā, kā man diktē teroristi, oligarhi, politiķi un laika apstākļi.
Ciniķis pieceļas no poda (jā, viņš tiešām aizgāja uz tualeti, jo ciniķi parasti visu uztver burtiski, bet ne būtiski), vēsi augstprātīgā vienaldzībā nomazgā rokas un dodas iekarot pasauli. Ciniķiem pieder pasaule. Bet man pieder mans ciniķis, un es esmu kādam vai kaut kam pateicīgs arī par to. Paldies. |
Publicēja: kaadskautkur
Datums: 26.11.2017. - 18:55:54
Lasīts (reizes): 2690
Komentāri: 0
|
| |
