..kad Dievs Tas Kungs veidoja šo pasauli, Viņam diezin vai bija pat puse tās prieka un pacilātības sajūtas kādu piedzīvoju pats.. Agrā rīta maiņa.. Mārupes mežos skan putnu balsis.. Gaiss tik tīrs un kristāla dzidrs kā pirmajā rītā pēc pasaules radīšanas.. Kā neviena cilvēka elpas nesagānīts.. Klusums..
Mana jaunā darba vieta kontroltornī - tā pavisam nesteidzīgi, klusiņām (lai neiztraucētu rīta mierīgumu) piesēžos pie galda, iepazīstos ar dienas lidojumu plānu. Un mirkli veltu ātram skata pārskrējienam pār visiem monitoriem, kuri vēsta vien to, ka patlaban lidostā viss klusu un mierīgi. Kā jau parasti agrā sestdienas rītā, kad darbā var atļauties pat nedaudz atslābināties un mierīgi padomāt. Te nu tas ir, beidzot viss lidlauks manā priekšā kā uz delnas.. Kā pasaule, kā MANA pasaule, kuru es drīz vien iekārtošu tā, kā vien pašam šķitīs labāk un kurā vismaz manas dispečera maiņas laikā viss notiks tā, kā šķitīs vispareizāk man. :D Vai es kaut ko jau minēju par līdzināšanos Dievam? ;) Tomēr.. Es jūtos daudz labāk, nekā jutās Dievs. Kādēļ? Tādēļ, ka esmu vien cilvēks, kurš apzinās savu spēju un prasmju robežas; un tad, ja sava darba pašā karstumā negaidīti, kā zibens atplaiksnās sajūta, ka faktiski jau protu un varu veikt daudz vairāk, nekā sākotnēji biju domājis, pāri savām robežām, - tad tas ir jauns apliecinājums sev pašam. Jo cilvēks jau būtībā dzīvo vien tādēļ, lai rastu apliecinājumu tam, ka ir nepieciešams un vajadzīgs, ka viņa eksistencei un darbībai ir kāda jēga. Vajadzības sajūta "jā, es esmu savā vietā un savā laikā, darot to, kas ir ne tikai nepieciešams, bet arī man pašam tīkams" - tā sajūta atalgo par visu. Un, ja vēl šai sajūtai nāk līdzi arī maķenīt no Dieva varas un oreola, tad vienkāršs mirstīgais paceļas augstāk par varenāko Dievu. Garīgā Dieva vara ir attālināta, netieša un pārāk nemanāma; turpretī tāda "dieva", kurš līdzinās parastajam mirstīgajam - tāda "dieva" vara ir tūlītēja, nepastarpināta, tieša un sajūtama; ne jau velti arī sena sicīliešu paruna vēsta, ka "bauda, kuru gūst pavēlot, ir saldāka par seksu." ;) Un pavēlēt nāksies, ai, kā nāksies! Pie tam visu laiku balansējot uz trauslās robežas starp cilvēcisku attiecību saglabāšanas un pienākumu veikšanas nepieciešamību. Bet citas izejas nav, ja vēlies radīt pats SAVU pasauli.
..es vēroju, kā strādā mani jaunie kolēģi; vēroju, mācos un izstrādāju pats savus "sets of rules", pēc kuriem savas maiņas laikā pārvaldīt šo mazo, pārdesmit hektārus aizņemošo, tomēr man uzticēto pasaulīti. Tas ir fakts, ka ikvienu 'ground-ops' dispečeru lidostas darbinieki pazīst jau no darba stila un balss vien.. Viens ir prasīgs, otrs ne pārāk.. Trešais vispār nepieejams, kamēr ar ceturto vari jebkurā laikā patriekties pie tases tējas. Kur ir mana vieta?.. Kādā stilā strādāt?.. Kā maksimāli labi izmantot uzticēto varu?.. Kādam būt?.. Kā būt?.. Tie ir jautājumi, uz kuriem man atbildes jāmeklē pašam, neviens priekšā nepateiks. Kā jau parasti šajā dzīvē būs jāliek lietā visa kā Aunam piemītošā spītība, niknums (šoreiz ar "+" zīmi:) un vēlme rast pašam savu ceļu, darīt "pa savam"; darīt tā, kā vien pašam šķiet pareizāk; darīt visu, lai sasniegtu labāko iespējamo sava darba rezultātu. Un zinu, ka to spēju, neatbildēts paliek vien jautājums - "kā?"
..sestdienas rīta miers izbeidzas ar vienu zvanu no gaisa satiksmes vadības centra; pirmais reiss, airBaltic Sankt-Pēterburga, plāno nosēsties jau pēc 15 minūtēm. Un mēs sākam strādāt, sākam radīt jaunu pasauli. Šodien. Jo rīt - tad mēs radīsim atkal citu. Un atkal no jauna. :)
