Tālu no šejienes, pilsētas otrā malā, kādā jumtistabiņā es redzu jaunekli. Viņš sēž, noliecies pār papīriem apkrautu galdu, bet blakus viņam tējas glāzē vīst vijolīšu pušķītis. Viņam ir biezi, brūni un cirtaini mati, viņa lūpas ir sārtas kā granāti, bet acis - lielas un sapņainas taa Oskara Vailda Laimigais princis. tev var nebut granatu lupas un biezi bruni mati, bet tev jabut sapnotajam un jatic milestibai vai mums ir pa celam? |